Vienam saimniekam bija liels suns Balčus. Vienreiz meža malā rudzus pļaujot, Balčus bija saimniekam līdz, skraidīja tur. Te atkūlās vilks, sacīdams: “Balču, brāl, es tevi edīšu!” Šis atsacīja: “Ko tu nu edīsi, tu redzi, ka esmu dikti vājš!” Vilks vaicāja: “Nu, vai tu varbūt negribi: es padarīšu tevi treknu?”
Balčus atteica: “Dari tad, lai es tieku trekns!” Nu vilks pamācīja Balču: “Are, kur saimnieces berns. Es viņu ienesīšu mežā; bet tu dzenies man pakaļ, atņemi bēmu, tad saimniece tev dos to labāko ēst, tu vēl nobarosies.” Labi! tā notika: Balčus izglāba bērnu un saimniece nu deva to labāko ēst, viņš vēl nobarojās. 0tni gadu pļāva turpat rudzus, un Balčus atkal skraidīja gar meža malu. Te viņš satika to pašu vilku, kurš teica: “Balču, brāl, nu es tevi ēdīšu, nu tu esi trekns!” Bet Balčus atbildēja: “Tagad sargi labāk savas ciskas, ka tev neiziet greizi!” Vilks nedrīkstēja: nekā darīt, jo redzēja, ka Balčus tiešām ir stiprs; bet pārspēt viņam tomēr gribējās, tādēļ uzbildināja suni uz karu. Labi! Un vilks tad saaicināja palīgā zaķus, lapsas, stirnas, briežus un lāci; bet Balčus vairāk ne, ka pieci simti kaķu un vienu āzi Vilks ar saviem biedriem bija aizsteidzies jau priekšā pie viena ozola un sacīja uz lāci: “Miška, kāpi ozolā, skaties, vai suns jau nenāk” Lācis uzrāpās: ne, vēl nenākot! Te pa laiciņu vilks “atkal: “Miška, kāpi ozolā, skaties, vai nāk, vai ne?”
Lācis uzrāpās: ne, vēl nenākot! Te pa laiciņu vilks trešo reiz: “Miška, kāpi ozolā, skaties, vai nu nenāk?” Lācis uzrāpās un it izbijies iesaucas: “Vai, brāl, nu nāk, nu nāk! Pieci simti pīķu ar lielo gabalu nāk papriekšu un pats ķēniņš no paķaļasi” Vilks, to padzirdējis, neattapa nekā — aizmuka. Bet zaķis ar lapsu paslēpās krūmos un lācis palika ozolā. Atnāca suns, skatās, skatās — nav neviena vilka. Bet kaķi bij jau pamanījuši zaķi ar lapsu krūmos, lāci ozolā. Neko darīt zaķim ar lapsu — aizbēga arī: bet lācis kā leca no ozola ārā, tā nolauza kaklu.