Viņos laikos suņi ar vilkiem dzīvojuši draudzībā. Tai pašā laikā vienam sunim bijis jākalpo tādam saimniekam, kas bezgalīgi skops un nejauks bijis. Vienu dienu šis pats suns satiekas ar vilku. Vilks prasa: “Draugs, kas tev kaiš, kadēļ tāds nolaidies?” “Jā, kā lai esmu priecīgs? Saimnieks mani dienu mūžu lamā, ar kāju spārda un tad vēl nedod ne paēst: senalu putra vien jārij. Un pie tam jau nemaz brīvē nestāvu: katru dienu eimu ganos, bet nelīdz.
Tādēļ labāki darīšos sev galu, ne vēl ilgāki to ciest.” “Tas nu nav vis jauki no saimnieka; bet tev pašam vajaga būt gudram – būs labi. Klausies, gribu tev, savam draugam, palīdzēt, lai tev nieka deļ nebūtu jākaras. Redzi, rītu saimniekam būs atkal linu talks; saimniece paņems savu gadu vecu meitiņu līdz un noliks meža malā padzīvoties. Es tiekšos meiteni notvert un pa jokiem projām nest, bet tu, pie lopiem būdams laidi man pakaļ un ņem nost meiteni. Es labprāt atdošu, bet saimnieks ar saimnieci domās, ka tu bērnu izglābis un redzēsi, ka viņi tad tevi labi turēs.” “Paldies par padomu! Tā būs gan jārauga!”
Un ka šie bija norunājuši, tā arī bija. Talcinieki iznāk linus plūkt, saimniece ar savu bērnu arī ieronas. Beidzot saimniecei nezin kas jāpalīdz; viņa uztaisa no pluktām linu pēdām būdiņu, ieliek tur bērnu un pati aiziet pie plucējām. Te – kur gadījies, kur ne? – vilks no meža ārā un, pakampis bērnu, projām. Saimniece sauc vaimanas: lai glābjot, lai glābjot, lai palīdzot pakaļ skriet. Saskrien visi plūcēji: kurš vilku panāks? Nezin, kur tai pašā brīdī suns gadījies. “Sunīti, amīti, tec tu, tec tu, tev labākas kājas!” tā saimniece pilnā kaklā. Sunītis tek arī un noķer vilku. Vilks tūdaļ nosviež bērnu zemē, lai nu ņemtu; bet sunītis karstumā piemirsis, ka vakar norunājuši, tas klūp vilkam virsu un itin labi saecē ādu. Saimniece ar saimnieku nu paši nezināja bērna labad, kā sunim pateikties. “Mans zelta kučiņš tāds! pavisam labiņš, pavisam! Es jau sen to teicu, ka labāku barību esi pelnījis, bet nu dabūsi arī: no šīs dienas, citu neēdīsi, kā sviestamaizi ar pienu.” Tas nu bija tas: suns bija laimīgs, bet vilkam sūrstēja āda. No rīta suns, labi paēdis, iziet atkal ganos. Te vilks klāt: “Tu bezgodi, tu! Es tevim izlīdzu un tu man ieklūpi ādā – tūliņ tev kodīšu!” “Ej, muļķi, ej! Ko nu kodīsi, kas tad no manis viena būs? Turēsim labāk tur kalna galā karu, kam tad kritīs, kritīs!” Labi! norunā kaŗu turēt. Katrs saņem palīgus: vilks lāci, mežacūku, zaķi un lapsu, suns kaķi, zostēviņu un gaili. Otrā dienā vilks ar saviem biedriem sen jau kalna galā gaida, bet nevar nemaz pretiniekus sagaidīt. Zaķis, kas jau tāds viegls vīrs, arvienu skrien kalna galā skatīties, vai nāk arī. Uz vienu reizi zaķis noskrien no kalna: “Jūs nezināt, kādi tur nāk; mēs viņus neuzvarēsim; viens [zostēviņš] iet: kam sitīs, tas kritīs! otrs nes lielu zobinu uz pleciem [kaķis]; trešais [gailis] sauc: padodi tik! Vai zinat ko? Labāk būtu, ja noslēptumies, kur katrs zin un māk,” . Un tā tūliņ lācis priedē augšā, vilks un mežacūka žagaru čupā iekšā; bet zaķis ar lapsu turpat paslēpjas tur aiz krūma. Pienāk nu šie tuvāk — suns ierunājas: “Diezin, biedri, kā mums šodien klāsies? Kad tik varētu vien pārspēt!” Gailis atbild: “Kad tik būtu, kad tik būtu!” Zostēviņš apstiprina: “Būs gan, būs gan!” Bet kaķis, tas lodā, lodā: “kurr ir, kurr nav?” un tik meklē. Uz vienu reizi pamanīs tādu spalvu kušķīti; pieduŗ degunu: vadzi pele! pēc viņa domām. Un tā krapt! virsū. Bet nebija pele: vilka astes galiņš. Tomēr vilks pamanījis, ka viņam vispirms virsū klūp, tas kā zibins no žagaru čupas ārā un prom. Mežacūka — ko tā gaidīs? — lobj pakaļ. Bet kaķis tik lielas peles savu mūžu nebija ķēris; viņš skaidri pārbīstas no tik lieliem zvēriem un domā, kad tik pašu vēl nesaplēš, jāsprūk labāk pie laika kaut kādā kokā! Un tā tūliņ arī priedē augšā, tur, kur lācis paslēpies. Tai paša brīdī plaukt! lācis nonāk no priedes, kaklu lauzdams; jo bij domājis, ka kaķis tos divus pārvarējis un nu nāk viņam priedē, pakaļ. Zaķis ar lapsu — ko nabadziņi tie vieni paši iesāks? — sprūk arī lapās, īsā laikā kaŗš bija beidzies: suns ar saviem biedriem bij uzvārējuši. Bet no tā laika visi suņi ar vilkiem mūžīgā ienaidā.
LP. Džūkstē