Reiz dzīvoja ķēniņš, un tam bija trīs meitas. Katru nakti viņas noplēsa pāri zābaku. Ķēniņš, nespēdams saprast, kā tas notiek, sūtīja zaldātus sargāt meitas. Pagāja viena nakts, otra – bet visi sargi gāja bojā, jo ķēniņš bija pavēlējis sodīt ar nāvi ikvienu, kas nespēs meitas nosargāt.
Kādu vakaru atkal kāds zaldāts devās pie ķēniņa meitām. Viņš gāja, raudādams. Ceļā viņu satika kāds vecītis un jautāja:
“Kāpēc tu raudi?”
Zaldāts izstāstīja savas bēdas. Vecītis – tas bija pats Dievs – viņu mierināja un sacīja:
“Nebaidies! Es tev došu padomu. Kad ieiesi meitu istabā, tās tev pasniegs biķeri ar vīnu. Nedzer to! Tikai pieliec pie lūpām un slepus aizlej gar drēbēm. Vīnā būs iemidzināmās zāles. Tad liecies gulēt, bet neaizmiedz. Es tev piešķiršu īpašu spēku – lai tevi neviens neredz.
Ja istabā ieradīsies trīs jaunekļi ar ragiem pierē – tie būs velli – nesabīsties. Kad viņi ar ķēniņa meitām ies laukā, seko viņiem, jo tu būsi neredzams. Ceļā uzmiedz uz drēbēm, kas velkas meitām pakaļ. Tad viņi aizies uz vella mājokli un sāks tur līksmot. Tu, pa to laiku, paņem traukus, no kuriem meitas dzērušas: vispirms jaunākās, tad vidējās, visbeidzot vecākās. Un, kamēr viņi dejo, iedur nūju nama pagalmā, lai no rīta vari atrast šo vietu.”
Kad zaldāts iegāja istabā, meitas viņam pasniedza biķeri ar vīnu. Zaldāts izdarīja, kā vecītis bija teicis – pielēja vīnu gar drēbēm un likās gulēt, izlikdamies aizmigušam.
Drīz ieradās trīs kungi ar ragiem un laipni sveicinājās ar meitām. Tad visi kopā devās prom – uz vella mājokli. Zaldāts piecēlās un gāja viņiem pakaļ, ik pa laikam uzmīdams vienai no meitām uz kleitas. Šī reiz, divreiz atskatījās un beidzot teica:
“Kāds man drēbes piemina, bet neviena neredzu.”
Viņi nonāca greznā, lepni iekārtotā namā. Tur ragainie velli pārvērtās par vācu dzimtkungiem un sāka trakulīgi dzert un dejot. Zaldāts visu redzēja, bet viņi viņu – nē.
Kad dejošana un līksmošana ritēja pilnā sparā, zaldāts slepus paņēma traukus, no kuriem meitas dzēra, un iedūra pagalma vidū nūju. Tad devās atpakaļ uz ķēniņa pili, atgriezās savā vietā un likās cieši aizmiegam.
Kad meitas pārnāca, viņas atrada zaldātu guļam un sacīja:
“Izgulies, izgulies, galviņ, gan rīt no pleciem novelsies!”
Rīta gaismā ķēniņš atsūtīja savu sūtni, aicinot zaldātu pie sevis. Bet zaldāts negāja. Ķēniņš sūtīja otru sūtni ar stingru pavēli, bet arī to zaldāts ignorēja. Trešoreiz ķēniņš atnāca pats, nikns, gatavs sodīt zaldātu uz vietas.
“Ko? Vai tā nosargāji?” – viņš uzkliedza.
“Nosargāju gan,” zaldāts mierīgi atbildēja.
“Nu, kur tad viņas bija?”
“Lepnā dimanta namā,” zaldāts teica. “Tur viņas dejoja un dzīroja visu nakti.”
“Vai tu vari man to namu parādīt?”
Zaldāts aizveda ķēniņu pie liela akmens. Kad to novēla, apakšā atklājās lepns nams un pagalmā – zaldāta iedurtā nūja.
Ķēniņš gāja pie meitām un jautāja:
“Kur jūs bijāt pagājušajā naktī?”
“Mājās bijām,” tās atbildēja.
Tad zaldāts izņēma no kabatas traukus, no kuriem meitas bija dzērušas. Uz katra trauka bija vienas ķēniņa meitas vārds. Meitas vairs nevarēja savu noslēpumu slēpt un izstāstīja visu, kā noticis.
Tad ataicināja trejdeviņus mācītājus, un no tā laika velli izzuda no ķēniņa valsts.
Ķēniņš atdeva jaunāko meitu zaldātam par sievu un pūrā iedeva pusvalsti.
J. Siliņš Odzienā Brīvzemnieka “Sborņik”