Dzīvoja sirms vecītis. Reiz aukstā ziemā viņš brauca uz mežu pēc malkas. Vecītim iegribējās aizdegt pīpīti. Cikām viņš azotē meklēja pīpi, tabaku un šķiltavas, tikām pazaudēja vienu cimdiņu.
Muša, bēgdama no aukstuma, ierauga cimdiņu, ieskrien iekšā un sāk no prieka dancot.
Pelīte, bēgdama no aukstuma, pieskrien pie cimdiņa un jautā: «Kas te cimdiņā danco?»
«Es, pati mušu ķēniņiene. Bet kas tu esi?»
«Es esmu pelīte pīkstīte. Laid mani pasildīties!»
«Nu lien un sildies!»
Pelīte ielien cimdā, un abas ar mušu sāk dancot.
Zaķītis, bēgdams no aukstuma, ierauga cimdiņu, skrien klāt un jautā:
«Kas tai cimdiņā danco?»
Un abas dancotājas atsaka: «Es, muša ķēniņiene, pelīte pīkstīte. Bet kas tu tāds?»
«Es esmu zaķītis baltļipītis. Ielaidiet mani pasildīties!»
«Labi, lien un sildies!»
Zaķītis ielien cimdā, un nu sāk visi trīs dancot.
Vilks, bēgdams no aukstuma, ierauga cimdiņu un jautā: «Kas tai cimdiņā danco?»
«Es, muša ķēniņiene, pelīte pīkstīte, zaķītis baltļipītis. Bet kas tu tāds esi?»
«Es esmu vilks strupausis. Ielaidiet mani pasildīties!»
«Labi, lien un sildies!»
Vilks ielien cimdiņā, un nu sāk visi četratā dancot.
Lācis, bēgdams no aukstuma, atrod cimdiņu un jautā: «Kas tur tai cimdiņā danco?»
«Es, muša ķēniņiene, pelīte pīkstīte, zaķītis baltļipītis, vilciņš strupausītis. Bet kas tu tāds esi?»
«Es —pats lielais pinka. Laidiet mani pasildīties!»
«Labi, lien un sildies.»
Lācis ielien cimdiņā, un nu visi piecatā sāk pa cimdiņu dancot.
Kur bijis, kur ne, atskrien gailis un aizdziedas: «Kikerigū!»
Dancotāji nobīstas un visi sāk ar spēku lauzties no cimdiņa ārā. Muša dodas uz ķēniņa pili, pelīte uz kartupeļu pagrabu, zaķītis auzās, vilks krūmos, lācis mežā.
Skriedami saplēš vecīša cimdiņu. Un tā vecītis līdz šai dienai staigā ar vienu cimdiņu.