Vuorna sagyva vēzi un, atsasāduse veitulā, gribēja baudeit brūkasti. Vēzis, radzādams, ka nuove ir kluot, suoka lyugtīs: “Palaid”, soka, “vuorneņ, mani vaļā, es asu lobs skrūders un tev par tu sašyušu zīmai syltus svuorkus.”
Vuorna paticēja vēžam un palaidja jū vaļā. Vēzis aizruo-pouja uz upi un vairs vuornai nasaruodeja. Kad atguoja zīma, tyka solts laiks, vuorna suoka meklēt vēža, lai dabuot nu tuo apsūleitūs svuorkus. Bet cik jei nameklēja vēža, krākdama: “Skrauč! skrauč!” – tys vys naatsasaucja. Tai i palyka vuorna bez syltim svuorkim. Un vēl leidz šai dīnai vuornas vys meklej vēža, krākdamas: “Skrauč! skrauč!” Bet vēzis nāatsasauc.
E. Kozlovskis, “Lobā sākla” I.