Kādam tēvam bija trīs dēli: divi gudri un viens muļķītis. Kādu dienu tēvs viņiem sacīja:
“Pie manis neko nepelna, ejiet pasaulē, lai ko nopelnītu!”
Visi trīs devās ceļā. Mežā pie kāda liela ozola viņi nolēma šķirties un sarunāja tā:
“Pirms šķiramies, iedursim katrs savu nazi šajā ozolā. Ja kāds no mums pārnāks agrāk, lai paskatās uz nažiem – ja tie spoži, tad mums svešumā klājas labi; ja norūsējuši – tad slikti.”
Tad abi gudrie aizgāja – viens uz ziemeļiem, otrs uz austrumiem, bet muļķītis uz dienvidiem. Trešajā dienā, ejot caur mežu, muļķītis sastapa zaķi, tad stirnu, un visbeidzot lāci. Zaķis gribēja aizlēkt, stirna aizbēgt, bet lācis skriet virsū; taču muļķītis visus trīs pielabināja sev par ceļabiedriem.
Un tā bija viņa laime – drīz vien viss mežs sāka dārdēt: deviņdesmit deviņi vilki dzinās viņiem pakaļ. To dzirdēdams, lācis sacīja muļķītim:
“Sēdies man mugurā, es tevi izglābšu!”
Muļķītis uzsēdās lāča mugurā, un nu tie devās prom: zaķītis pa priekšu tekas meklēja, stirna sekoja pakaļ un zarus no ceļa līdzināja, bet lācis ar muļķīti pa vidu – tik jož un jož. Kad lācis jau bija noguris, tas apstājās un teica:
“Ko nu vairs skriet, vilkiem pēdas nojukušas. Vai negribas ēst?”
“Kā nu negribēsies, lācīti mīļais – bet kur lai ņemam?”
“Pagaidi – dabūšu!”
Lācis iegāja dziļāk mežā un iznesa medu. Abi ēda, zaķītis un stirna vicoja apkārt un plūca lapas un atvases.
Paēduši, viņi gāja tālāk un dziļi mežā atrada skaistu, skaistu pili. Ieiet pilī – neviena cilvēka, tikai cilvēka galva nolikta uz pagaldē. Muļķītis jau gribēja iet prom, bet galva sauca:
“Puisīt, no kurienes esi, ko meklē?”
Muļķītis izstāstīja visu – no kurienes nācis un kā mežā no vilkiem bēdzis.
Galva teica:
“Redzi, puisīt – tie deviņdesmit deviņi vilki, kas tevi vajāja, ir noburti burvji. Šis mežs reiz bija mana ķēniņa valsts. Šie burvji atnāca no aizjūras un gribēja manu valsti noburt, bet paši sev lika lamatās – burdami visu manu valsti, paši arī tika noburti, jo tai brīdī jau atradās manā valstī. Tā es paliku par galvu, mana meita un pavalstnieki par meža zvēriem, bet burvji – par vilkiem.
Tomēr ir glābiņš – ja kāds mani trīs rītus pēc kārtas, saullēktā, aiznestu pie svētās akas un nomazgātu, tad mēs visi atgūtu cilvēka veidolu. Taču ceļš nav viegls – kad mani nesīs, visi zvēri un putni brēkdami, klaigādami sekos un uzbruks. Bet ja glābējs iztur, neatskatās un neapstājas, tad tie nedrīkst viņam neko nodarīt, un mēs visi tiksim izglābti.”
Muļķītis apsolīja to izdarīt – un, par laimi, viņš to arī paveica. Trešajā rītā pilī valdīja lieli prieki: galva kļuva par ķēniņu, stirna – par viņa meitu, lācis – par ķēniņa tēvu, zaķītis – par ķēniņa dārznieku, un visi pārējie meža zvēri pārtapa par cilvēkiem. Tikai vilki – kā vilki bijuši, tā arī palika.
Ķēniņš atdeva savu meitu muļķītim par sievu un pieņēma viņu par savu mantinieku. Tās bija kāzas, kādas nekur nav redzētas!
Arī muļķīša tēvs un abi brāļi atbrauca uz kāzām un palika pilī dzīvot.
A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā