Dzelzs dēls
Reiz dzīvo kalējs, kam nav neviena dēla. Viņš ilgi doma šā, gan tā, kā pie dēla tikt, bet beidzot saņem dūšu, nokaļ dēlu no dzelzs
Reiz dzīvo kalējs, kam nav neviena dēla. Viņš ilgi doma šā, gan tā, kā pie dēla tikt, bet beidzot saņem dūšu, nokaļ dēlu no dzelzs
Veca peka auga ozola celma tuvumā. Taisni turpat celmam izlīda jauna ozoliņa atvasa. Bet peka lepnumā viņu bargi nopaļāja: “Tāds tievs nabadziņš nekaunas man, vecai
Ozols reiz lielījies, ka viņam neviena vētra nekā nevarot darīt, un apsmēš niedres, ka tās no katra vēja lokoties. Niedres tik noklausīšās un nekā neatbildēšas.
Ošam sieva, kļavam sieva, Ozolam vien nevaid; Ozoliņis lūkojās Gar visām pļavmalām.
Vagāre brauc pa ceļu un satiek lāci. Lācis uzbļauj: “Vīrs, es tevi ēdīšu!” “Ko nu mani ēdīsi? Es atvedīšu tev labāk auzu vezumu, vīru, zirgu
Strazdiņš bija ietaisījis kādā vecā ozolā ligzdiņu un izperējis četrus bērniņus. Kādu dienu atnāk pie ozola lapsa un prasa: “Strazdiņ, kā tu tik smuki dziedi!”
