Ozols

Ozols un niedres

Ozols reiz lielījies, ka viņam neviena vētra nekā nevarot darīt, un apsmēš niedres, ka tās no katra vēja lokoties. Niedres tik noklausīšās un nekā neatbildēšas. Vēlāku sacēlusies liela vētra, tā ka visi koki locīšies un niedres noliekušās līdz paši zemi, tik ozols vēl turējies pretī. Pēdīgi vētra pūtusi vēl stiprāki un izlauzusi ozolu ar visām saknēm. Tā nu ozols bīš pagalam, bet niedres pēc vētras akar uzcēlušās un augušas pa vecam.
Lasīt tālāk

Ozols un beka

Veca peka auga ozola celma tuvumā. Taisni turpat celmam izlīda jauna ozoliņa atvasa. Bet peka lepnumā viņu bargi nopaļāja: “Tāds tievs nabadziņš nekaunas man, vecai sievai, gandrīz galvā sēsties! Nevarēja citur pūt?”

“Audz, audz!” ozoliņš lēnā garā atbild, “ja tev pietrūks rūmes, tad jau pavirzīšos tālāk.” Lasīt tālāk

Lācis grib plēst cilvēku

Vagāre brauc pa ceļu un satiek lāci. Lācis uzbļauj: “Vīrs, es tevi ēdīšu!” “Ko nu mani ēdīsi? Es atvedīšu tev labāk auzu vezumu, vīru, zirgu un kūmiņu.” Vagāre aiziet vezumu piekraut, paņem darbinieku, uzliek lapsu-kūmiņu uz vezumu un liek braukt. Kūmiņu tas tik piekrāpšanai ņēmis līdz. Lasīt tālāk

Lapsa un strazds

Strazdiņš bija ietaisījis kādā vecā ozolā ligzdiņu un izperējis četrus bērniņus.

Kādu dienu atnāk pie ozola lapsa un prasa: “Strazdiņ, kā tu tik smuki dziedi!”

Strazdiņš atbild: “Kā nu nedziedāšu, man ir četri bērniņi!”

Te lapsa iet ap ozolu, vīcina asti, kā taisītos ozolu nocirst, un saka: “Es cirtīšu ozolu, es cirtīšu ozolu.” Lasīt tālāk