Krūze

Lapsa ar krūzi

Bija karsts laiks. Strādnieki strādāja laukā un ļoti noslāpa. Saimniece iznesa krūzē dzērienu. Pusdienā strādnieki pārgāja majā, bet krūzi bija aizmirsuši pārnest. Sacēlās vējš, tas pūta krūzes dobumā un rūca tik dobji kā nezvērs.

Te izlīda lapsa no meža, ieraudzīja krūzi un dzirdēja dūcienu. Viņa domāja, ka krūzē esot lauva, kas rūkdams atnācis to saplēst. Jau gribēja mukt atpakaļ, te apskatījās labi: ne, būs krūze vien, nebūs vis lauva. Lasīt tālāk

Lapsa ar krūzi

Reiz ganījies uz lauka liels bars zosu. Lapsa to savā ceļā ieraudzījusi un tūlīt viņai iekārojies zosu cepeša. Klusiņām tā pielīdusi pie zosu tēviņa klāt un taisījusies patlaban uz grābienu, te – kad tu izčibētu! — sāk kāds svilpot. Lapsa apskatījusies, kas tas tāds par muzikantu, ieraudzījusi krūzīti, kurā vējš iekšā skriedams svilpojis. „Tā tad šis tas lielais muzikants,” iesaukusies lapsa, „nu pagaidi tik, pagāns, tu savu mūžu vairs nesvilposi!” Lasīt tālāk

Lapsa ar krūzi

Lapsa, ieraudzīdama krūzi uz akas malas gribējusi labprāt to baudīt, kas tur iekšā. Krūze, to manīdama, teikusi: “Kūmiņ, neaiztieci mani, jo tas, kas man iekšā, nav tevim likts, bet saimniecei.”

“Negribu nemaz to aiztikt, kas man nav likts; gribēju tikai paskatīties, ko tādas saimnieces laba bauda.” Lasīt tālāk

Lapsa ar krūzi

Pļāvēji nolikuši piena krūzi aiz krūma. Pienākusi lapsa, iebāzusi krūzē galvu un izdzērusi pienu. Bet nu nevarējusi vairs galvu no krūzes ārā dabūt.

Mocījusies visuvisādi, kamēr sākusi krūzi lūgties. Bet kad ar lūgšanos nekā nevarējusi izdarīt, tad saskaitusies un sacījusi: “Pagaidi, pagaidi, es tev parādīšu.” Lasīt tālāk