Krūmi

Vīstiķis

Vistiķis (vītītes kauķis) ieraudzījis jaunu puisi ecējam. Ielaidies sīkos smalkos krūmos paslēpties un nu tikai klausījies, kā puisis trallinājis, visādi izlocīdams svilpojis.

Mēģinājies puisim pakaļ un tā no tā laika palicis pie tādas dziesmas, pie tādas ierašas: arvienu sīkos krūmos uzturēties un liegi, čukstoši pasvilpot. Lasīt tālāk

Lācis grib plēst cilvēku

Kāds lielskungs brauca pa biezu mežu. Te uz reizi – kur bijis, kur nebijis? – lācis caps! no krūmiem ārā, un grib lielkungu apēst tīri dzīvu. Neko darīt, lielskungs sāk lūgties, ko māk, lai šoreiz vēl laižot vaļā. Pēdīgi, par tik lielu lūgšanos, lācis arī apžēlojas un teic: “Labi! es tevi pametīšu dzīvu, bet tev jāsolās, ka tu man atsūtīsi vienu labi lielu vīru ar diviem zirgiem, un lai viņš atved veselu podu medus, pūru auzu, podu gaļas un vistu ar visiem cāļiem.” Lielskungs apsolījās un lācis to atlaida. Lasīt tālāk