Reiz balodis nogāja pie strazda mācīties lizdu taisīt. Strazds bija šinī lietā liels meistars. Viņš sāka taisīt smuku lizdu. Balodis sekoja viņa darbam ar lielu uzmanību. Kad jau dibens bija gatavs un arī malas drusciņ iesāktas mūrēt, tad balodim palika garš laiks tur stāvēt. Viņš domāja, ka nu jau visa māksla rokā; tāpēc sāka pilnā kaklā kliegt: “Protu, protu, protu!”
Tad spārnos pacēlies, viņš aizskrēja, ir paldies nepasacījis. Otrā dienā balodis mēģināja pats lizdu taisīt. Tik tālu, kā strazds tam bija ierādījis, gāja gluži labi, bet talāku arī vairs netika, lai pulējās, cik patika. Balodis nu skrēja pie strazda un lūdza, lai vēl reizi parādot, kā būvēt, bet šis tik atteica: “Tu jau reiz izlielījies protam un apsmādēji manu pamācību, tad lūko nu, kā tiec galā!” Baloža lizds ir vēl lidz šai pašai dienai tāds pats pusgatavs, bet tomēr viņš nereti vēl rūc: ,;Protu, protu.”
Alfreds, Pasakas