Reiz dzīvojis milzum bagāts lielskungs. Un tas bijis tik sīksts, ka baidījies precēties: sieva pulka apēdīšot un tādu, kas nemaz neēd, nevarot nekur uzdabūt. Bet tur tai pašā pagasta vienam nabagam bijusi ļoti daiļa meita. Un tā katru rītu, cik logus slaucījusi, plātījusi muti: kā nu kuram tas paradums kādreiz ir.
Te vienu reizi gadījies lielkungam garām jāt, kad šī patlaban gar logiem darbojusies. Tūliņ vaicājis: ko tā muti plātot?
«Ā! Mans tēvs nabags, es jau kampju gaisu, no tā pārtieku,» meita atcirtusi.
«Vai trakā!» kungs iesaucies. «Kad tu no gaisa pārtiec, tad būsi man laba sieva.»
Labi, viņa mierā. Un nu nākamu svētdienu brauc laulāties. Pārbrauc no baznīcas – bijušas izceptas divas pīles pusdienā. Kas ir? Tā šī tūliņ pīlēm mugurā un noēd viena pati – vīram nekā neatliek. Ak tu žēlīgais! Šis, redzēdams, kādu ēdāju nu pārvedis, uz vietas paliek no bēdām slims – un tik slims, ka jāsūta tūliņ pēc daktera. Atnāk dakteris: kas kaišot? Bet slimais bēdās nevar vairs ne parunāt, tikai to vien vēl paspējis izteikt:
«Ap-ap-ap-ēd pil, pil!»
Dakteris nekā saprast, prasījis sievai: kas viņam kaišot un ko viņš tur runājot? Sieva atteikusi:
«Viņš grib pateikt, ka tūliņ miršot un ka man atvēlē divas pilis mantot.»
Kungs, to dzirdēdams, nu vēl vairāk sašutis un dusmās patiesi nomiris. Jaunai sievai nu palikušas divas pilis. Tā dzīvojusi laimīgi.