Kādam tēvam bij trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Kādu dienu tēvs saka dēliem: “Pie manis nekā nepelniet, eita pasaulē kaut ko nopelnīt!”
Visi trīs aiziet. Mežā pie kāda ozola tie domā izšķirties un tādēļ norunā tā: “Iekams šķiramies, iedursim šinī ozolā katrs savu nazi. Ja kāds no mums ātrāki pārnāktu, tad lai naži pateic, kā abiem brāļiem svešumā klājies – ja naži spoži – tad labi, ja norūsējuši – tad nelabi.”
Gudrie nu aiziet viens uz ziemeļiem, otrs uz rītiem, muļķītis uz dienvidiem. Trešā dienā, caur mežu ejot, muļķītis satiek zaķi. satiek stirnu, visbeidzot satiek arī lāci. Zaķis grib aizlēkt, stirna grib aizbēgt un lācis grib virsū skriet; bet muļķītis viņus visu trīs pielabina sev par ceļa biedriem. Un tā bij viņa laime; jo drīzi vien viss mežs aizklimst: deviņdesmit un deviņi vilki dzenas pakaļ. To dzirdot lācis saka uz muļķīti: “Sēdies man mugurā, es tevi izglābšu.”
Muļķītis sēžas mugurā un nu iet: zaķītis pa priekšu, tekas meklēdams, stirna nopakaļu, zarus no ceļa līdzinādama un lācis ar muļķīti pa iemītām pēdām klātu vien, klātu vien. Tā tie jož gabalu lielo, kamēr lācis, pie beigām nokusis, apstājas, sacīdams: “Ko vēl skriet, tiem pēdas nojukušas. Nu, manu jātniek, vai negribas ēst?”
“Kā nu negribēsies, lācīti mīļais, bet kur lai ņem?”
“Pagaidi – dabūšu!”
Lācis ieiet dziļāki mežā un iznes medu. Šie nu abi sukā medu; zaķītis, stirna vicojas gar lapām, atvasēm.
Paēdis, muļķītis iet tālāk un atron dziļi mežā skaistu, skaistu pili. Ieiet pilī – neviena cilvēka; tik cilvēka galva nolikta pagaldē. Izskatās – iet atkal ārā; bet galva sauc atpakaļ, prasīdama: “Puisīt, no kurienes esi, ko meklē?”
Muļķītis izstāsta visu, no kurienes nācis un ko mežā, no vilkiem bēgdams, piedzīvojis.
“Jā, redzi, puisīt, šie deviņdesmitdeviņi vilki, mūs burdami, nobūrās arī paši sevi. Tas bija tā: šis mežs senāk bija mana ķēniņa valsts un viņi – vilki – deviņdesmit deviņi burvji. Burvji, atnākdami pār deviņām jūrām, gribēja visu manu valsti noburt; bet burdami aizmirsa, ka visu valsti burot, paši sev arī līdz nobursies, tādēļ ka tai brīdi paši arī manā valstī atradās. Tā arī notika: es paliku par galvu, mana meita ar pavalstniekiem par meža zvēriem un šie par vilkiem. Tomēr, ja kāds mani trīs rītus, saulītei lecot, aiznestu pie svētās akas mazgāt, tad paliktu ir es, ir mani pavalstnieki par cilvēkiem. Bet glābējam tas nav tik viegli darāms, jo, kad mani nesīs, tad visādi zvēri, putni aiz muguras kritīs virsū, brēks, kliegs, kauks. Tomēr, ja tik nociešas, atpakaļ neskatās; tad zvēri nedrīkst ne vīlītes aiztikt un mēs esam glābti.”
Muļķītis apņemas to izdarīt un – par laimi – arī izdara. Trešā rītā bij lieli prieki pilī: galva paliek par ķēniņu, stirna par viņa meitu, lācis par ķēniņa tēvu, zaķītis par ķēniņa dārznieku un citi meža zvēri par ķēniņa pavalstniekiem. Tik vilki – vilki bijuši, vilki palika. Ķēniņš nu atdeva savu meitu muļķītim par sievu un pieņēma to par savu mantinieku. Tās bij kāzas, kādas nekur nav redzēts. Arī muļķīša tēvs un abi brāļi ieradās kāzās un palika pilī dzīvot.
A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā