Kad putni bij radīti, tad Dievs teicis: “Eitat nu paši pie cilvēkiem dziedāt mācīties!” Tūlin visi izklīduši. Arī lakstīgala ar lēli (nakts bezdelīgu) sarunājušies pasteigties: lakstīgala laidīšoties pie arāja, lēlis pie malējām maltuvē. Labi! Un nedabūja ne apskatīties — lakstīgala jau pie arāja prom, kurš patlaban kli, kli! vērstuvei zemi noklabināja. “Ā! kli, kli! — tas itin jauki!” lakstīgala iesaukusies un sākusi tūlin mēli pakaļ izlocīt.
Bet, ače, lēlis, slinķis, domājis: “Vēl jau vakars gabalā; kam tik karsti ķert, gan jau, gan jau!”
Pienācis vakars – nu taisīsies, nu skries saklupis. Aizlaižas maltuvē – nekā: malējas jau vakariņās.
Ko nu? Cits nekas pārāk: laldisies turpat lopu laidarā pie govim mācībā. Patlaban arī viena govs darījusi savu darbu un lēlis, nabadziņš, tūliņ, vadzi, pakaļ dziedāt: “Plaks, plaks, žļirrks!”
Āronu Matīss Bērzaunē