Vienreiz lielā, lielā mežā mājoja dikti viltīga lapsa: tā pievīla visus zvērus. Bet lācis, gudrais vīrs, domāja: “Lai nu kā, bet mani jau lapsa nepievils.” Un pie lapsas nogājis, viņš sacīja tā: “Esmu gudrs vīrs, mani tu nepievilsi.” Tad lapsa pacienāja lāci ar ceptiem cāļiem un ar desām, un lācis ēzdams palika aplam jautrs.
Nu lapsa uzvedināja lāci ir pie medus vēl iet. Labi. Un viņi aizgāja lielā dārzā, kur augsti mūri bij visapkārt, un tikai vienā vieta mazi dzelzs vārteļi; ja šos varteļus aiztaisīja, tad no iekšpuses attaisīt vairs nevarēja. Un viss tas dārzs bij pilns ar bitēm.
Nu, un tā ieiedami dārzā, lācis gribēja vārteļus aiztaisīt; bet lapsa, gudreniece, to neatļāva. Tad abi gāja pie bišu stropa un lācis tūliņ ņēmās bites tramdīt. Bites bāņiem devas laukā un viena tik sāpīgi iedzēla lapsai pašā deguna galā, ka bij jālaiž ļekas vaļā, vai grib, vai negrib. Lācis gan vaicāja: “Lapsa, ko tu tur skraidi?” Bet šī izmelojās, sacīdama, ka tāpat tikai aizskriešot vārteļus apskatīties, lai neaiztaisās cieti. Bet lapsa izmuka no dārza, aizgrūda vārteļus cieti un lielais gudrenieks palika iekšpusē kaukdams.
J.Šteinerts Zemgales Mūrumuižā, Bīlenšteina krājumā, H.Bīlenšteina “Tiermärchen”