Reiz saimnieks sūtījis meitu linus plūkt. Dienvidū meita turpat apgūlusies laukā un cieti piemigusi. Te iznācis no meža liels lācis, saņēmis meitu priekšķetnās, iestiepis klinšu alā un sadzīvojis gandrīz gada laiku. Meitai no lāča piedzimis spirgts dēls. Citādi dēls izskatījies pēc ikdienišķa cilvēka, tikai ausis vien bijušas pēc lāča ausim. Viņu tādēļ iesaukuši par Lāčausi.
Astotā gadā Lāčausis jau bijis tik stiprs, kā lielījies tēvu nosist, tādēļ ka nelaidis viņu ar māti no alas laukā. (Lācis esot aizvēlis lielu akmeni alas caurumam priekšā). Bet māte atrunājusi, lai to nedarot.
Vienreiz lācis gulējis saulgoznī pie liela ozola. Lāčausis nu atgrūdis lielo akmeni, izgājis no alas, sakampis ar labo roku lāci pie pakaļškāju un triecis tā gar ozolu, ka smadzenes vien aizsprāgušas.
Pēc tā darba Lāčausis licis nokalt birkavu smagu nūju un taisījies pasaulē. Bet laukā papriekšu pamēģinājis, vai birkavnieks arī cietīs. Viņš uzsviedis nūju tik augstu gaisā, ka nemaz saredzēt. Kamēr nūja atpakaļ kritusi, pats iegājis istabā nodzerties un tad, pa visu to laiku vēl nekritusi atpakaļ. Beidzot sagaidījis gan. Nūja rūkdama šāvusies zemē; bet viņš tīšu turējis labās rokas mazo pirkstiņu nūjai pretim. Un kā nu nūja gāzusies uz pirkstiņu, tā divkārt saliekusies. Licis stiprāku nūju nokalt un tad aizgājis pasaulē.
Ceļā saticis Kalnulauzēju, itin milzīgu un stipru tēviņu, un Mežabrāzēju, tādu pašu stiprinieku. Mežabrāzējs esot lauzis resnus kokus un krāvis blāķī malkai. Visi trīs sabiedrojušies un gājuši reizē.
Gājuši, gājuši – satikuši velnu. Lāčausis velnu vedinājis spēkoties. Norunājuši vadzi ozola celmā dzīt, un kuŗš no abiem vadzi dziļāki ietriekšot, tas uzvarējis. Velns triecis pirmo un ietriecis dziļi jo dziļi. Par to velns brīnum priecājies un, it kā lielīdamies, noliecies pie celma itin zemu, lai labi redzētu, cik dziļi iegājis. Bet Lāčausis tagad mudīgi, mudīgi triecis arī savu vadzi un pievadžojis celmā velnam āža bārdu. Velns ķeparājies, traks palikdams, bet šie smiedamies staigājuši tālāk.
Pagājuši tādu gabalu, apdomājušies : ies raudzīt, kā velnam klājas. Aiziet – velna nav vairs. Šis izmaucis celmu ar visām saknēm un ievilcies vienā alā. Bārdu nevarējis izdabūt, jo tā bijusi ievadžota līdz pašam zodam.
Lāčausis par tādu joku smējies, galu ņemdams, un par varu vēlējies vēl reiz acis pamielot, kā šis tur raustīsies.
Nu meslojuši, kam pirmajam jālaižas alā. Kritis Kalnulauzējam. Bet tas, nejēga, līdz pusei ielaidies, raustījis virvi, lai velkot atpakaļ, esot drūmīgi. Meslojuši otrreiz. Kritis Mežabrāzējam. Bet tas nebijis labāks.
Beidzot Lāčausis meties virvē ar savu birkavnieku. Laidies, laidies – gandrīz jau bijis dibinā, te virve pārtrūkusi un šis kā pupu kūlis novēlies lejā, taisni velna istabā. Bet tur bijusi jauna meita; tā teikusi: “Esmu lielkunga meita – velns zagdams mani te atveda. Tādēļ nedauzies ar savu gaŗo nūju tik aplam – viņš guļ; ja uzmodīsies, tev labi neklāsies. Bet varu gan palīdzēt drusku. Te ir divi spaiņi ar ūdeni: vienā dzīvības ūdens, otrā nāves ūdens. Ja tu dzīvības spaini noliktu sev blakus un ar viņu spēkodamies arvienu iedzertu, tad varbūt veiksi viņu.”
Labi. Lāčausis nolicis dzīvības ūdeni sev blakus un gaidījis velnu. Tas iznācis no otras istabas un nu ņēmušies nosvīduši. Bet kaujoties velns nezinādams arvienu iestrēbis nāves ūdeni un palicis slābanāks; šis turpretim sadzēries dzīvības ūdeni un arvienu palicis ņiprāks. Beidzot devis ar nūju. labi stipri un sadragājis velnam galvu. Nu paņēmis meitu, izvedis pa slepenu gaņģi pasaulē un atdevis lielkungam. Lielskungs priekā ieņēmis Lāčausi par iegātni.
2. A.30lB. P. Lielupls Vec-Piebalgā, Brivzemnieka kr. LP, Vi, 115, 6b. AŠ, II, 90b.