Viena māte izaudzināja pirtī tik lielu uti, ka varēja savai meitai veselu pāri kurpju pataisīt.
Reiz māte ar meitu ielūgtas kāzās. Dzīrās māte apsola savu meitu tam par sievu atdot, kas uzminēšot, no kādas ādas meitai kurpes. Izminas viens, otrs – nekā. Te uz reizi zaltis pabāž galvu caur grīdas šķirbu un sauc: “Kurpes no uts ādas, kurpes no uts ādas!”
Neko darīt – jāatdod zaltim par sievu. Zaltis aizved savu sievu jūrā, savā pilī. Tur tie dzīvo labu laiku. Te vienu dienu sievai ietīkas savus vecākus apraudzīt. Bet zaltis nelaiž, lai noplēšot savas dzelzs kurpes, tad ļaušot. Labi. Pēc septiņiem gadiem dzelzs kurpes lupatās un nu sieva paņem savus trīs bērniņus pie rokas, lai apmeklētu vecākus.
Zaltis pavada visus četrus līdz jūras kāpām un tad saka: “Atpakaļ nākot, pieej jūrmalai tuvu, tuvu un tad sauc: “Zalti, ja esi dzīvs, tad met piena burbuli; ja nedzīvs, tad met asins burbuli!” To dzirdēdams, es tūlin nākšu jums pretim.”
Tā tie izšķiras. Zalša sieva, kādu laiciņu pabijusi pie saviem vecākiem, ilgojas atpakaļ. Vecāki negrib laist. Bet zalša sieva teicas, ka viņai ar saviem bērniņiem klājoties jūras pilī ļoti labi, lai taču laižot. Nu vecāki grib vēl izdibināt, kā spēšot tik lielā ūdenī ar zalti satikties, kā pili atrast, bet to šī neteic. Nu, kad neteic, tad jāizdabū no bērniņiem, muļķīšiem. Prasa vecākajam – neteic; prasa viduvējam – neteic; prasa mazākajam tas pateic. Tēvs, to zināt dabūjis, aiziet jūrmalā un sauc: “Zalti, ja esi dzīvs, tad met piena burbuli; ja nedzīvs, tad asins burbuli!”
Zaltis met piena burbuli un iznāk uz kāpām: bet tēvs mērķē labi un nošauj zalti.
No rīta meita aiziet ar saviem bērniņiem jūrmalā un sauc: “Zalti, ja esi dzīvs, tad met piena burbuli; ja nedzīvs, tad asins burbuli!”
Zaltis uzmet asins burbuli. Māte izbīstas un prasa bērniņiem, kas tēva noslēpumu izpļāpājis. Jaunākais atbild, ka viņš to ir darījis. Tagad māte nospriež katram savu likteni un saka tā: “Tu, vecākais dēliņ, paliksi par ozolu, lai katrs tevi apbrīno; tu, viduvējā meitiņa, paliksi par smuidru liepu, lai meitas tavus zarus pušķo; tu, jaunākais, mazais pļāpiņa, paliksi par cini, kas pat lielo vezumu gāzīs; es pati palikšu par dzeguzi un saukšu mūžīgi savu zalti.” Tā notiek.
B. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē – Pienavā