Vienam tēvam bijuši trīs dēli. Un tie nopirkuši vienu ķēvi, sākuši ar to cītīgi pelnīties un palikuši dikti bagāti. Beidzot. Kad nu tik tālu bij tikuši, dēli ielaiduši ķēvi pagrabā, nolikuši priekšā daudz siena, āboliņa, ūdens un teikuši: “Lai nu ķēve atpūšas!”
Bet – brīnumi, tavi brīnumi! Pēc kāda laika ķēvei ticis dēls un varens dēls pavisam. Divdesmit gadi saturējusi dēlu pie sevis pagŗabā un nemaz nelaidusi laukā. Bet, nezin, vienreiz taču izticis no pagraba un tā tūlin prom pie kalēja: lai šam kūju kaļot, birkavi seši smagumā! Labi! Kalējs izkalis. Bet dēls nu sviedis kūju gaisā un pats paskrējis apakšā, kad kritusi zemē. Kūja uzkritusi uz galvas un sašķīdusi. Neko darīt – licis kalējam citu kūju kalt, bet šoreiz divpadesmit birkavi smagu. Nokalis, atkal sviedis gaisā, atkal paskrējis apakšā, bet šī, divpadesmitniece, vairs neplīsusi vis.
Tad dēls tiecis kalējam: ja šis gribot, tad lai nākot šam. līdz. Kalējs labprāt. (gājuši, gājuši – satikuši Akmeņukalēju. Dēls teicis: ja šis gribot, tad lai nākot šiem līdz. Akmeņukalējs labprāt. (gājuši, gājuši – satikuši Lielūsi. Dēls teicis Lielūsim: ja šis gribot, tad lai nākot šiem līdz. Lielūsis labprāt. Gājuši, gājuši dagājuši pie ļoti smukas pilsētiņas. Iegājuši iekšā – neviena cilvēka nebijis pilsētiņā; bet visi galdi bijuši apklāti ar dārgiem galdautiem, visādiem labiem ēdieniem un dzērieniem.
Paēduši, padzēruši – tie trīs vakarā iegājuši pils dārzā gulēt, bet Kalējam bijis jāpaliek pilī nomodā pa to nakts melnumu. “Kas darāms, tas darāms,” Kalējs domājis un stāvējis. Te uz reizi ap pusnakti ieskrējuši pa logu trīs balti gulbji, palikuši par ķēniņa meitām, klājušas galdus, likušas ēdienu un rīkojušās kā lielākās saimnieces. Bet tikko neviļot ieraudzījušas Kalēju kaktā, tūlin ņēmušas to aiz ausim, savelējušas pa muguru un izmetušas laukā. Rītā, citi biedri pieceldamies, ieraudzījuši šo tādu slimu un vaicājuši, kas šam noticis? Kalējs stāstījis ka šam galva sāpot; bet neteicis citiem nekā par nakts notikumu.
Nu šie atkal visu cauŗu dienu dzīvojuši pa pili un vakarā bijis jāpaliek Akmeņukalējam nomodā. Bet tam tāpat izgājis kā Kalējam. Trešo nakti bijis jāpaliek Lielūsim nomodā. Bet ķēniņa meitas izpērušas Lielūsi un viņa gaŗās ūsas palikušas apakš pils pakša. Lielūsis nu rāvies kā traks un izraustījis sev gandrīz visu. ūsu. Rītā citi biedri vaicājuši, no kā šam tik retas ūsas palikušas? Šis izmelojies, ka pats īsa laika pēc esot izplūkājis. ‘Tie divi biedri gan zinājuši, ka šis tīšām melo, bet dēlam neko nestāstījuši. Ceturto nakti bijis jāpaliek dēlam nomodā. Tas paņēmis savu birkavnieci un iegājis pilī. Ap pusnakti atkal gulbji ieskrējuši pa logu, palikuši pāri ķēniņa meitām un ņēmušas šo cieti Bet dēls izstiepis kūju un sācis ar to ķēniņa meitas griezt riņķī. Šīs griezušās, griezušās – pēdīgi apskurbušas un ņēmušas lūgties, lai laižot vaļā. Dēls palaidis tās divas, bet tai trešā iemīlējies, to nelaidis.
Bet tas ķēniņš, kas par tām trim meitām zinājis, velti izgaidījies trešo pārnākam. Pēdīgi, kad nevarējis vairs sagaidīt, sadusmojies un sūtījis lielu kaŗaspēku pakaļ. Tomēr dēls neatdevis vis kaŗaspēkam meitu, viņš paķēris kūju un apsitis visus kaŗavīrus, tikai vienu vienīgu nenositis, lai ķēniņam kāds ziņu aiznestu. Nu ķēniņš dikti sadusmojies un sūtījis vēl otru kaŗaspēku, bet tam tāpat klājies. Tad ķēniņš vēl diktāki noskaities un atjājis pats dēlu pārmācīt. Viņš bijis ļoti stiprs – tas ķēniņš. Dēls, stipro ķēniņu redzēdams, iespraudis nazi šķīvi un sacījis uz saviem biedriem: “Kad es nu kaŗošu, tad skataties uzmanīgi: ja asinis sāk skriet šķīvī, tad nākiet man palīgā.”
Ilgi nu abi kāvušies; te uz reizi pilns šķīvis pieskrējis asiņu. Biedri manījuši: labi nav! un skrējuši palīgā, bet kamēr aizskrējuši, jau par vēlu: dēls bijis beigts.
Tomēr ķēve, dabūjusi zināt, ka šās dēls esot nokauts, atskrējusi, dabūjusi dzīvības zāļu un atdzīvinājusi šo.
Nu dēls samācījis meitu, lai aizejot pie ķēniņa par slimu un lai soloties mirt, ja neteikšot, kur ķēniņa dzīvība stāvot. Meita aizgājusi tik slima, tik slima un vienmēr vaicājusi, kur ķēniņam dzīvība stāvot. Ķēniņš gan negribējis teikt, bet, kad meita taisījusies mirt, tad pateicis arī: viņa dzīvība esot vienā akmenī, un tai akmenī esot vilks, un tai vilkā esot lapsa, un tai 1apsā esot zaķis, un tai zaķī esot pīle, un tai pīlē esot ola, un tai olā, esot tā dzīvība.
Labi! Līdz ko d&127;1s to zināt dabūjis, tūlin aizsteidzies pie akmeņa. Bet pie tā akmeņa bijis par sargu liels auns. Dēls sacījis aunam: ja šis šam pārsitīšot to akmeni, tad šis šam ragos ielikšot goda zīmi. Auns, priecīgs par goda zīmi, atskaitījis desmit soļu un licies ar ragiem akmenī, un tūlin pamanījis jau drusku vilku. 1&127;ē1 devis otru, trešu reizi akmenim, akmens izjucis un dēls ar nazi pārgriezis vilku, lapsu, zaķi, bet pīle pasprukusi. Nu novēries paka[ un redzējis, ka pīle nolaidusi olu ezerā.
Dēls aunam uzlicis lupatu uz ragiem un teicis: “Tā tava goda zīme !”
Auns par tādu goda zīmi lēkājis priecīgi.
Bet kamēr šis tur lēkājis, dēls steidzies uz ezeru un ieraudzījis krasta malā vērsi. Solījis vērsim arī goda zīmi, ja iespēšot ezeru izdzert.
Vērsis sācis dzerot un izdzēris gandrīz vai visu ezera ūdeni. Bet tad sākuši nākt vēži no ezera dibina, lūgdamies, lai jele laižot ūdeni atpakaļ ezerā. Dēls teicis : ja šie šam iznesīšot to un to olu no ezera dibina, tad šis ūdeni laidīšot atpakaļ.
Vēži mierā, tūlin iznesuši olu un atdevuši dēlam. Dēls licis vēršam ūdeni laist atpakaļ; un līdz atlaidis — dabūjis apsolīto goda zīmi.
Bet tad dēls ar olu aizsteidzies uz pilsētiņu atpakaļ un sācis par jaunu ar ķēniņu kauties. Kāvušies, kāvušies – jau atkal dēlam sācis nelabi klāties; bet līdz tas arī noticis, tā sviedis ķēniņam ar olu krūtīs – ola saplīsusi un ķēniņš nobeidzies.
Nu dēls apprecējies ar to meitu, kas viņam izlīdzējusi un palicis tur par valdnieku.
Piezīme. . [Citā Gulbenes variantā teikts], ka ķēve barojusies ar ūdeni un smiltim, viņas dēlu saukuši par Lāčaustiņu Jāni.
2. A. 30lB. 302. O. Kanaviņš ar Nesleri Gulbenē. LP, VI, 115, 14, AŠ, II, 92b.