Vienam kalējam trīs dēli. Un visus trīs viņš laidis pasaulē laimes meklēt. Labi. Gājuši, gājuši – nonākuši pie krustceļiem. Vecākais brālis teicis: “Nu mums laiks šķirties – es iešu pa labo roku.” Vidējais sacīja: “Un es iešu pa kreiso.”
Bet jaunākais atteicis: “Nu tad man cits nekas neatliek, kā iet taisni uz priekšu.”
Labi! Aizgājuši katrs pa savu ceļu, norunādami pēc gada laika atkal šepat satikties.
Vecākajam brālim – pa labo roku – pasaulē itin labi klājies: dabūjis zaldātiem zirgus kalt un krietni pārticis. Vidējais – pa kreiso roku – dabūjis atkal zaldātiem ieročus kalt un arī krietni pārticis. Bet jaunākā brāļa ceļš saraucies arvienu šaurāks un šaurāks; kamēr beidzot izzudis mežā un šis nu atradies zvēru vidū. Par laimi zvēros bijis arī viens lācis, tas vienmēr turējies brāļa tuvumā un pasargājis no citiem zvēriem, kad tie par daudz lēkājuši apkārt. Beidzot lācis nogulies zemē un teicis, lai jaunais brālis kāpjot mugurā. Labi. Bet kā uzkāpis mugurā, lācis sācis tikai skriet pa krūmu krūmiem, tā ka jājējam drēbes saplosītas un vēl āda un miesa noplēsta no kauliem; bet vilki un citi zvēri skrējuši šiem pa pēdām pakaļ. Beidzot lācis izlēcis klajumiņā. Tai klajumiņā stāvējusi bļoda un tai bļodā vienmēr tecējis ūdens iekšā. Lācis nu iemetis saplosīto brāli bļodā un pats pazudis ar zvēriem mežā. Bet bļodā jaunajam brālim tūliņ miesas sadzijušas, izkāpis gluži vesels, un tikko acis pacēlis, ieraudzījis lepnu pili turpat. Iegājis pilī, tā bijusi tukša; tikai vienā istabā cilvēka galva ar pleciem gulējusi gulta un tūliņ pasmējusies, šo ieraudzīdama. Jaunais brālis vaicājis: par ko galva smējusies?
“Smējos, ka nu glābējs atnācis vienreiz, jo mēs esam apburti. Daudzus gadus te valdīja varens ķēniņš un es esmu viņa meita; bet varens burvis manu tēvu nobūra par lāci, pavalstniekus par vilkiem un citiem zvēriem un man atstāja tikai galvu un plecus. Bet tu mani izglābtu, ja trīs dienas no vietas mani mazgātu tai brīnumu bļodā, un nociestos atpakaļ neskatīties, lai sauc, kas saukdams aiz muguras.”
Labi! to viņš labprāt darīšot. Un nu aiznesis pirmo diena galvu bļodā mazgāt – jau pieaugusi miesa labu gabalu tālāk. Mazgājot šis gan dzirdējis aiz muguras čukstam, smejamies, bet nelicies ne zinot.
Otru dienu aiznesis mazgāt – jau pieaudzis tik liels gabals miesām, ka nekas daudz vairs netrūcis; bet aiz muguras nu itin dikti runājuši un smējušies.
Trešo dienu līdz nomazgājis – ķēniņa meita bijusi spirgta, vesela; bet mazgājot aiz muguras tā lamājušies, tā smējušies, ka tik darbs neizjucis. Un kas nu vēl par brīnumiem? Līdz ko ķēniņa meita atveseļojusies, lācis arī iznāca no meža par cilvēku ar visiem saviem pavalstniekiem un priekā atdevis jaunajam brālim savu meitu par sievu, vēl ieceldams viņu par jauno ķēniņu.
Bet vienreiz jaunā ķēniņiene pamācījusi viņu, lai medīdams lūkojot ļaunos vilkus nošaut, tie esot toreizējais burvis ar saviem znotiem.
Labi! Jaunai ķēniņš nu tīkojis, tīkojis un beidzot nošāvis gan veco burvi.
Bet otrā gadā jaunais ķēniņš ar ķēniņieni braukuši tēvu (kalēju) apciemot. Nobraukuši pie krustcelēm, brāļi jau bijuši pārgājuši. Nu ķēniņš pametis ķēniņieni ar karieti krūmos un pats iegājis tēva mājās par nabagu pārģērbies. Bet tēvs, šo tādu ieraudzīdams, izdzinis pa durvīm. Dēls ārā nu piebāzis nabaga drēbes ar pakulām, pakāris tad čukura galā un steidzies atpakaļ pie karietes. Tagad iebraucis par ķēniņu tēva sētā. Tēvs iztecējis pretim ķēniņu godam saņemt: bet šis rādījis uz čukuru vaicādams, kādēļ esot pakāris savu dēlu?
Tēvs pārbijies, skrējis čukura galā dēlu pestīt; bet kad atradis tikai drēbes ar pakulām, tad jaunais ķēniņš devies pazīstams un izstāstījis, kā tā noticis. No tās dienas visi viņi dzīvojuši kopā priekā un laimē.
Paegļa Mārtiņš Lielvārdē, Zin. Kom. kr.