Kādam puisim bij izdevies burvības mākslu noskatīties, izmācīties, bet savu mākslu diezin kā arī prazdams, tas tomēr citiem nekad ļaunu nedarīja.
Reiz tā pagasta kungam ievajagas uz savu otru, attāļu muižu aiztikt. Kungs paņem minēto puisi par kučieri un aizbrauc. Pusceļā tiem pienāk vakars. Bet kas par to, laiks gaišs, ceļš labs – braukšot cauru nakti. Tā nu brauc līdz kādam ciematam. Te uz reizi, kur gadījies, kur ne, saceļas tāda vētra, tādi puteņi, ka nekur palikt. Neko darīt – jāgriežas iekšā pie kāda saimnieka un jāguļ par nakti. Ieiet iekšā, jā, saimnieks gan atvēl, bet ja kāda klizma notiekot, tad lai nesakot viņa vainu.
“Nu, brīnumi!” kungs iesaucās, “kādēļ tad klizmai notikt?”
“Jā,” visi mājinieki nu, asaras slaucīdami, sāk izskaidrot, “rītu mūsu mājās puisim ar meitu kāzas. Un kāzu diena mums bēdīgāka par bēru dienu.”
“Nu, kādēļ tā?” kunga puisis iesaucās.
“Jā, redzi, puisīt, šinī ciemā dzīvo trīs burvji. Šie burvji katrā kāzu dienā nomaitā vai nu brūti, vai brūtgānu, vai citu kādu cilvēku. Atturēties viņiem pretim nav iespējams. Saki nu pats, kā te lai nebēdājās?”
“Nu tu brīnumi!” puisis iesaucās. “Esiet jūs kāzinieki itin mierīgi, pagādājiet tik man trīs vecus zirgus, krabiņus, es burvjiem parādīšu, ka viņi nemūžam vairs neburs.”
Labi. No rīta kāzinieki taisās braukt pie laulībām. Puisis paņem krabiņus aiz pavadām un ved kāzinieku rindai pa priekšu. Līdz ko labi pa vārtiem ārā – satiek trīs večus. Kāzinieki sabīstas, tie pazīst večus par burvjiem. Bet puisis uzsit krabiņiem ar plaukstu pa krustu un tad saka uz večiem: “Ēdiet nabagi, grauziet sātani, šos krabiņus, kamēr mēs atpakaļ brauksim!” Acumirklī krabiņi no puiša sitiena izdziest un burvjiem gribot negribot jāgrauž maitas gaļa, ko zobi nes.
Atpakaļ braucot, krabiņi pa pusei jau nograuzti. Puisis saka: “Tagad es jūs no graušanas atlaižu!”
Burvji tūlīt uzceļas stāvus, bet lūdzas, lai dodot nodzerties, esot nejauki izslāpuši. Kāzinieki baidās dot, bet puisis pamāj, lai dodot droši, viņš būšot pa priekšu dzert. Un ja viņi ar dzērienu būšot ko spogojušies, tad lai tik paskatoties, kas tad notikšot.
Labi, – saimnieks ielaiž alu un pasniedz burvjiem, bet burvji saka: “Tā ne, tev kā saimniekam jādzer pa priekšu!”
“Ne, ne!” puisis iesaucās, “šinī reizē es dzeršu pa priekšu!”
Puisis paņem kausu un dzer. Bet tai pašā acumirklī tam bļākt! asinis pa muti ārā. To redzot, puisis knaši, knaši piesit trīs reizes ar dūri pa krūtīm un tad saka: “Saimniek, še, saņem kausu, būs tūlīt labi – man viņi nekā nepadarīs!”
Līdz ko asinis apstājās, puisis atkal paņem kausu, pagriežas pret burvjiem un sniedz tiem kausu, sacīdams: “Tagad būs jums dzert, ja ne, tad paliksiet uz vietas!” Nekā darīt – burvjiem jādzer. Un līdz ko labi nodzērušies, te joki lielu lielie kājās. Katram burvim smails rags gadījies pierē un nu nabadziņi ņems badīties. Izbadās krāsni, domā nokusīs – nekā, izbadās sienas, domā nokusīs – nekā, beidzot ņemsies savā starpā. Tur bij gan briesmas. Tikmēr badījās, kamēr paši sevi viens otru nobadījās.
“Tā, nu esiet no briesmoņiem atpestīti!” puisis iesaucās. “Mēs ar kungu nu varam aizbraukt.”
Kāzinieki gan grib nezin ko puisim par labumu atmaksāt, bet puisis tik atbild: “Maksas dēļ neesmu to darījis!”
Uz ceļa kungs prasa puisim: “Saki, kur tu tādu gudrību mācījies?”
“Mācīties, kungs, var visu ko, tik nevajaga nevienam ļauna darīt!” puisis atbild.
Tomēr kungs domā pie sevis: “Kas taču tādam var uzticēties. Varu kādu reiz viņu itin nevilšus apkaitināt un ja tas tad ar mani tā apietās, kā ar burvjiem, ko tad lai iesāku. Eh! Bagāts diezgan esmu, likšu labāk otras muižas laukos priekš viņa mājas uztaisīt, atdošu, lai dzīvo, tad esmu drošs, ka tas mani neaiztiks.”
Tā arī notika. Kungs iedāvināja puisim jaunas mājas un padarīja caur to burvju pārmācītāju uz visu mūžu laimīgu.
Ozolniekos no K.Žiemas uzrakstīta.