Reiz dzīvoja vīrs ar sievu. Tiem bijusi gudra meita. Un tā vienu dienu istabā audusi. Te ienācis kāds tiesas kungs, vaicādams, kur esot tēvs ar māti?
«Kur tēvs? – Tēvs aizgāja zaķus šaut: kuru nošaus, to atstās mežā; kurš paliks dzīvs, to pārnesīs mājā. Un māte atkal aizgāja tur raudāt, kur pērn bija dziedāt.»
«Bet kur tad brālis?» tiesas kungs vēl vaicājis.
«Brālis! Brālis aizgāja uz lauka sev skādi darīt.»
Tiesas kungs klausījies, klausījies – nevarējis saprast, ko viņa tur savārās, un gribējis projām iet, bet meita nelaidusi, lai vēl brītiņu pakavējoties, tad došot ēst augļus un neaugļus.
Tagad tiesas kungs vēl vairāk apmulsis. Augļus un neaugļus! Kas tie esot – augļi, neaugļi, lai tūliņ stāstot!
«Ta tad muļķis!» meita smējusies. «Āre, te ir maize, piens – nu, vai tie nav augļi? Te atkal būs gaļa – nu, vai gaļa nav neaugļi?»
«Tēvs! Tēvs aizgāja utis kaut: kuru nokaus, atstās mežā; kura paliks dzīva, to pārnesis atpakaļ mājā. Māte atkal aizgāja pie savas māsas, tai pērn bija kāzas, tad mana māte kāzās dziedāja, bet tagad tur ir bēres, nu aizgāja raudāt. Un brālis sēj pie lielceļa zirņus. Kad tie izaugs, garāmgājēji raus pākstis – būs skāde.»
To dzirdot, kungam brīnum iepatikusies tik attapīga un gudra meita. Viņš tūliņ aizvedis meitu uz savu pili par sievu un dzīvojis labi jo labi.
Bet reiz pie tiesas kunga atnākuši divi vīri, lai izspriežot tiesu kumeļa dēļ! Vienām līdz šim piederējuši rati, otram ķēve, bet kam nu tas kumeļš: vai tam, kam tie rati, jeb tam, kam tā ķēve? Tiesas kungs izdomājies vienādi, otrādi – nemaz sagudrot, kuram kumeļu piespriest, kuram ne. Beidzot atminējies savu gudro sievu, gājis pie tās pēc padoma. Sieva atteikusi:
«Tas jau pavisam viegli izspriest. Uzvediet tos ratus un ķēvi kalnā! Tad izjūdziet ķēvi un laižiet ratus no kalna zemē. Ja kumeļš skries ratiem pakaļ, tad viņš pieder pie tiem ratiem un ne pie tās ķēves; bet, ja viņš skries ķēvei pakaļ, tad nekā darīt – tad viņš ir ķēves kumeļš un pieder tam kam tā ķēve piederējusi.»
Labi, laiduši ratus zemē – kumeļš nemaz nepaskatās; laiduši ķēvi – kumeļš pēdu no pēdas līdz. Nu labi, šie paliek ar mieru. Bet – kas ir – drīzā laikā izpaužas ļaudīs valodas: tiesas kunga sieva esot gudrāka un labāki izspriežot nekā viņš pats.
Ā! Tas šim, lielam vīram, tā kā par kaunu: sieva gudrāka. Viņš gandrīz tikpat kā nekas, tas neiet. Ko nu darīs? Sadomās: vedīs labāk tik gudru sievu atpakaļ pie tēva, pie mātes.
Labi, lai vedot arī! Viņai tas esot gluži viena alga. Un nu vienu dienu raus karīti laukā, jūgs zirgus un sūtīs projām. Bet atšķirties taču tā nu arī nevar bez neviena malka, jāiedzer kāda lāsīte. Nu dzer, dzer – vienu malku, otru, trešu, bet šī vēl nemaz atšķirties: lai uz tām bēdām vēl uzšaujot! Tā nu šauj, šauj – kas ir: šis sāks, vadzi, iereibt un nu pats vairs nezina, kas nu par dienu ir, kas nav. Bet ko mana sieva darīs? Tā, kad nu redz šo tādu, neatstās vis vairs vienu, cels blakus karītē un vedīs līdz. Aizved pie tēva; tēvam, kā jau nabaga vīram, tik daudz gultu nav, kur šo īpaši guldināt. Sadomā – ko citu darīs – klās turpat uz cieta beņķa, lai guļ kā varēdams. Šis guļ, guļ – uz vienu reizi izgulējis dzērumu un tā tūliņ: kā viņš te atticis, kas viņu te ņēmis līdz?
«Es ņēmu!» sieva atteikusi. «Tu taču pats vakar sacīji: ņem visu, kas tev pieder, un brauc pie tēva! Es tad paņēmu arī, kas man pieder, vispirms tevi, tad citas lietas un braucu šurp.»
Kungs, to dzirdēdams, sācis smieties, un tā visas dusmas – kur palikušas, kur ne, – aizbraukuši atkal abi uz pili atpakaļ un, ja nav miruši, tad laikam dzīvo vel šodien laimīgi.