Dzīvo reiz vīrs un sieva: abiem klājas labi, taču bērnu kā nav, tā nav. Te kādu reizi vīrs mežā, kur neviens nav spēris kāju, uziet noslēpumainu māju, pie kuras veca māmiņa zīda dzijas šķetina. Vīru uzlūkodama, tā viņam dod lūku vāceli un, pieteikdama neskatīties tajā pirms laika, pazūd kopā ar visu māju.
Aizgājis mājās, vācelīti vīrs noliek aiz krāsns. Trešajā dienā skatās – tajā mazs bērniņš brēc! Tiesa gan, tāds savāds: eža krūtis, eža galva. Bet ko padarīsi? Doto dēliņu vecāki nosauc par Ežuli. Tas spēkos nav stiprs, toties garā – itin možs un ņiprs. Tēvam ikreiz gatavs līdzi braukt, taures maukt un putnus saukt. Tikai negrib augt ne drusku. Taču cūkas ganīt – jā, šim darbiņam Ežulis kā piemērīts!
Te kādu dienu no krūmiem iznāk kumeļš balts, kura mugurā – jājējs stalts. Izrādās, pats ķēniņš apmaldījies… Ežulis par ceļa rādīšanu ķēniņam prasa jaunāko meitu par sievu. Ko darīt? Izmēģinājies no meža izkļūt gan šā, gan tā, ķēniņš visbeidzot apsola savu meitu par sievu.
Otrā rītā Ežulis lepni uzcērtas: tāšu kājautiņi, peļu pastaliņas, spožas zeltas drānas, virsū – eža kažociņš, pie sāniem – skalu zobentiņš. Aizjūdzis divus melnus gaiļus ratu priekšā, laiž uz pili. Tur princesīte-pastarīte paņem vīru priekšautiņā, ienes goda istabā, bet gulēt iedama, iemet vīra adatsvārkus ugunī. Sadeg eža kažociņš! Ilgas dienas ežulītis vaid un mokās, bet, kad jaunmēness uzlec, no gultas izlec daiļš ķēniņdēls!
Jaunais ķēniņš liek iejūgt divus melnus rumakus un atved uz pili savus sirmos vecākus. Viss beidzas laimīgi…