Velns bija ķēniņam meitu nozadzis. Pie ķēniņa atnāca reiz izdienējis zaldāts un teica: “Dod man tikai vecu zobinu, es tavu meitu tev atdošu.”
Ķēniņš zaldātam deva zobinu un piesolīja vēl daudz naudas, ja princesi atved. Zaldāts apjozis veco zobinu, gāja ķēniņa meitu meklēt. Ejot pa ceļu, tas sastapa lauvu, žagatu un skudru strīdoties, kam lielāka daļa no maitas pienākas. Viņi lūdza zaldātu, lai izspriežot strīdiņu. Zaldāts sprieda: “Žagata lai ņem nosprāgušā zirga kājas, lauva lai ņem rumpi, skudra lai ņem galvu!” To pasludinājis, viņš izvilka savu veco zobinu, sacirta zirgu gabalos un izdalīja, kā bija teicis.
Žagata izrāva šķipsniņu no savas galvas spalvām, iedeva to zaldātam un teica, ja viņš to mutē ieņemšot, tad varēšot pa gaisu skriet deviņreiz ātrāki par žagatu.
Lauva izplūca no savas galvas spalvām pušķīti, iedeva zaldātam un teica, ja viņš to ieņemšot mutē, tad būšot deviņreiz stiprāks par visstiprāko lauvu.
Skudra paņēma savu oliņu un teica: ja viņš šo ieņemšot mutē, tad būšot deviņreiz mazāks par vismazāko skudru.
Zaldāts gāja tālāk un uzgāja velna mājas. Viņš ieņēma skudras oliņu mutē, sarāvās deviņreiz mazāks par skudru un ielīda velna mājā. Velns bija mājā un necik tālu no viņa sēdēja ķēniņa meita, uz kuru velns teica: “Rītu no tevis būs man labs brokastis.”
To teicis, velns atlaidās, aizmiga un krāca, ka visa istaba trīcēja. Vecais zaldāts kā maza skudrīte pielīda pie ķēniņa meitas un iečukstēja tai ausī : “Kad velns uzceļas, tad stāj viņam virsū, lai saka, kur viņa spēks ir.”
Kad velns uzcēlās, tad ķēniņa meita piegāja pie viņa un teica: “Saki, mīļais vīriņ, kur ir tavs spēks?”
Velns gan negribēja stāstīt, bet tad ķēniņa meita lūdzās : “Tu taču manu beidzamo lūgumu vari paklausīt, jo rītu tu tikpat mani apēdīsi.”
Tad nu arī velns sāka stāstīt: “Necik tālu no šejienes jūrā ir maza saliņa, uz saliņas liels ozols, zem ozola akmens, akmenī vanags, vanagā ola, olā divi svecītes. Kad tās svecītes nopūš, tad esmu pagalam.”
Vecais zaldāts, to dzirdējis, izgāja ārā, izņēma no mutes skudras oliņu un palika par cilvēku. Nu viņš ieņēma mutē pušķīti no žagatas spalvām, palika par žagatu, pacēlās gaisā un skrēja uz to saliņu, par kuru velns bija runājis. Saliņu sasniedzis, tas redzēja lielu ozolu, ap kuru briesmīgs viesulis plosījās.
Zaldāts izņēma no mutes žagatas spalvas, palika par cilvēku un ieņēma lauvas spalvas mutē. Tūdaļ radās milzīgi spēki. Viņš sāka cirst lielo ozolu un tikai lielām pūlēm izdevās nocirst. Apakš ozola viņš atrada akmeni, akmeni pārskaldījis, viņā vanagu, kas tūlin aizskrēja gaisā. Nu izņēma lauvas spalvas, ieņēma žagatas spalvas mutē, pārvērtās par žagatu, panāca vanagu un nosita to.
Tad izkrita ola un no olas divi svecītes. Svecītes izpūtis, zaldāts devās par žagatu atpakaļ uz velna māju, pārvērtās tur par cilvēku, paņēma ķēniņa meitu, aizveda pie ķēniņa, dabūja to par sievu.