Vienam ķēniņam bija trīs dēli: divi gudri, bet trešais muļķis. Reiz ķēniņš paliek slims, gan ved visādus ārstus, bet nekas nelīdz. Nu atved vienu vecīti, kas esot burvis. Šis teicis: “Es gan nevaru nekā darīt, bet es jums došu padomu, un ja jūs tā izdarīsit, tad paliksit veseli. Jums vajaga dabūt veselības ābolu, še tādu nav, jums jāiet uz milžu valsti, tur gan jūs dabūsit.”
Nu ies vecākais dēls meklēt, un viņš iet un iet un uziet vienu mājiņu, ieiet iekšā. Nāk meitas pretim, saņem to laipni, paēdina un liek iet gulēt. Tikko viņš bijis nogulies, te gulta iegrimusi, un kad viņš atjēdzies, tad atradies vienā smēdē. Viens vīriņš ar sudraba bārdu iedevis viņam āmuru un licis, lai kaļ, bet tikai vienu reiz pa nedēļu devis ēst. Mājās gaida, gaida vecāko dēlu, bet nevar sagaidīt.
Nu ies vidējais meklēt. bet tam arī tāpat iznācās, uzgājis to pašu mājiņu un vajadzējis tāpat palikt pie vecā kalēja. Mājās gan gaida, nevar sagaidīt.
Ies tagad trešais dēls, muļķis. Viņš arī uziet to pašu mājiņu, iegulstas atkal tai gultā, nogrimst zemē un vecis iedod tam āmuru, lai kaļot. Muļķītis paņem āmuru un kā liek vecim pa galvu, tā nosit. Nu viņš meklē, kā lai tiktu ārā, un pēdīgi arī atrod ceļu un pārnāk mājā.
Tagad brāļi norunā, ies katrs uz savu pusi un vēlāk, ja būšot ābolu dabūjuši, tad atkal pie šās pašas mājas satikšoties. Un tā viņi aiziet katrs uz savu pusi. Muļķis nu iet un iet un uziet vienu savādu mājiņu, gan staigā visapkārt, bet nevar tikt iekšā. Te uz reizi mājiņa iegrimst zemē, tik skurstenis paliek virs zemes. Muļķis ņem un iekāpj pa skursteni iekšā, bet mājiņa tūliņ atkal paceļas virs zemes. Nu muļķis redz tur nākam vienu veci, kas šim jautā: “Ko tu gribi?”
Muļķis arī izstāsta visu, kur viņš ejot. Tad vecis atbild: “Milžu valsts ir tālu, bet ej pie jūras un sauc trīs reiz: biki, biki, biki! un tūliņ kaut kas tevi aiznesīs.”
Mājiņa atkal iegrima zemē, muļķis izkāpa pa skursteni laukā, gāja uz jūru un sauca: “Biki, biki, biki!”un tūliņ arī bija biks klāt. Muļķis sēdies bikam mugurā, aizjājis kā vējš un pieskrējis pie milžu valsts. Priekšā stāv augsta sēta, ar drātīm nostiepta, bet kā biks lec, tā arī ir pāri. Nu viņi ieiet dārzā iekšā un dzird, ka milži guļ un krāc, ka visi koki šūpojas. Muļķis staigā milžiem pa virsu, bet šie nemaz nejūt, ka tāds sisenis iet viņiem pa virsu. Tā viņš nodzīvo kādas pāra dienas, bet pēdīgi biks teic uz muļķi: „Tagad tu ej un pierauj tas veselības ābolus, jo milži drīz modīsies augšā, un tad mēs būsim pagalam.’”
Nu muļķis paņem kulīti un pierauj to pilnu āboliem. Vēl vienu nakti viņi var palikt, jo milži tik no rīta modīšoties augšā. Muļķis grib vēl visu labi apskatīt un vienā istabā ierauga arī vienu milža sievu guļam. Viņš pieiet tai klāt un prasa, lai ļaujot šim blakus gulēt. Šī arī ir mierā. Nu viņš paņem vienu papīru un uzraksta, ka šis ir no tādas un tādas valsts un ka tādā un tādā laikā viņš ir gulējis pie milža sievas, un piesprauž to papīru pie sienas.
Otrā dienā biks teic: “Nu mums jābēg.”
Muļķis uzsēžas šim mugurā un grib jāt projām. Biks lec, bet tiek tik līdz pusei un atkrīt atpakaļ. Nu viņš atskrienas otrreiz un būtu gandrīz jau pāri, bet tomēr atkrīt atpakaļ. Bet trešo reizi viņš atskrienas labu gabalu atpakaļ un nu ir pāri gan. Bet bija arī jau pēdējais brīdis. Milži drīz vien pamodušies un sākuši skraidīt, bet bijis jau par vēlu.
Muļķis atnācis pie norunātās mājas, kur brāļi bijuši jau priekšā. Brāļiem bijusi skaudība, ka jaunākais atradis veselības ābolus. Viens brālis piegājis pie akas, skatījies akā un teicis: “Vai, cik te ir smuki!”
Piegājis arī otrs un teicis: “Vai, kas tik te ir!”
Muļķis domājis: “Jāiet paskatīties, kas tad tur tik smuks ir.”
Kā piegājis un noliecies skatīties tā viens pie ābolu maisiņa klāt un otrs šim aiz kājām un iesvieduši akā. Šis krītot izkritis ūdenim cauri un iekritis apakšzemes valstī.
Viņš skatās visapkārt un ierauga tur ļoti daudz lopu ganībā, bet tos gana tikai viens pats gans. Viņš pieiet un prasa: “Kā lai gan es tieku augšā?”
Šis atbild: “Tu gan vairs nevarēsi tikt. Es esmu velna kalps un ganu velna lopus. Kad velns nāks, tad viņš tevi saplēsīs.”
Muļķis teic: “Vai tad nav vairs nekādas izejas, ka es tiktu projām?”
Velna kalps atbild: “Jā, vienu izeju es gan tev varu pateikt. Eji uz rīta pusi, tur ir viena ērgļa ligzda. Nevienu gadu mazos ērglēnus nevar izaudzināt, jo krusa tos katrreiz nosit. Ej un gaidi, kad nāks krusa, un tad paglāb mazos ērglēnus. Tad varbūt vecais ērglis tevim kā līdzēs.”
Muļķis aiziet un arī atrod ligzdu ar ērglēniem. Kad nu nāk tumšs mākonis, tad viņš salauž koku zarus, iztaisa būdu, paņem ērglēnus un paslēpjas tur līdz ar putnēniem no krusas. Viņš dzird, ka nāk lielais ērglis ar ērgleni, pieskrien pie tukšās ligzdas un sāk brēkt.
Muļķītis uzlicis ērglēnus uz rokas, izbāzis roku no būdas un parādījis. Nu lielais ērglis priecīgs nolaidies zemē un prasījis šim: “Ko tu gribi?”
Bet muļķis teicis, lai aiznesot šo augšā. Ērglis teicis: “Ej pie tā gana lopiem, nokauj 99 vēršus un sabāz to gaļu maisā, tad man pietiks ceļa barībai.”
Muļķis aiziet pie gana un prasa: “Vai tu vari man dot 99 vēršus?”
Gans arī saka, lai ņemot. Viņš nu nokauj tos vēršus, sašuj visas ādas kopā par maisu, sabāž visu gaļu tai maisā un sēstas ērgļam mugurā. Gaļa jau nāk pie beigām, bet ērglis vienmēr griež galvu atpakaļ, un prasa barības, citādi trūkstot spēka. Tad šis izgriež sev gabalu no ikriem un iegrūž ērglim rīklē. Ērglis nu arī jau bija pie malas un palaida šo, lai iet uz māju.
Pa to laiku tēva valstī bija atnākusi ziņa no milžiem, lai atnākot tas dēls, kas gulējis pie milža sievas. Ja nenākšot, tad milži iešot un izpostīšot to valsti. Vecākais brālis teicis: “Es iešu, citādi viņi nāks un izpostīs mūsu zemi.”
Tā nu šis nonāk milža zemē un milža sieva izved savu dēlu un prasa: “Vai tas ir tavs tēvs?”
Puika atbild: “Nē, tas nav mans tēvs!”
Tad viens milzis licis vecākajam ķēniņa dēlam par ausi, ka šis aizskrējis projām.
Nu bija jāiet arī vidējam, bet tam notika tāpat kā vecākajam. Kad muļķītis pārnācis šai saulē un dabūjis visu zināt, tad arī tas aizgājis uz milžu zemi.
Milža sieva prasījusi savam dēlēnam: “Vai tas ir tavs tēvs?”
Puika atbildējis: “Jā, tas ir mans tēvs.”
Tad milži šo tūliņ atlaiduši, jo viņi tik gribējuši redzēt bērna tēvu. Beidzot muļķis pārnācis atkal mājās un izstāstījis visu savam tēvam, kas nu jau bijis no veselības āboliem izveseļojies. Tēvs saucis abus dēlus un prasījis, lai šie sakot, vai tas ir tiesa, ko muļķītis esot stāstījis. Nevarēdami vairs liegties, viņi beidzot arī atzinušies. Ķēniņš nu atdevis savu valsti muļķītim un tā šis nu palicis par ķēniņu, bet vecākiem brāļiem bijis jāpaliek par muļķīša apakšniekiem.