Vienreiz vecs vīriņš gāja pa mežu. Viņam uzkrita lapsa, sacīdama: “Vīrs, es tevi nokodīšu!” “Nekod vis mani, es tevi izmācīšu par muzikantu.” “Ja, tas man patīk! tad tikai māci tūliņ!” “Zināms tūliņ! Nogriezīšu tikai pidelbomu.” Un vīriņš nogrieza klūgu, pieklūgoja lapsu pie egles un tad aizmuka. Muka, muka – satika vilku.
Vilks uzsauca: “Vīrs, es tevi ēdīšu!” “Neēd vis mani! es tevi izmācīšu par žīdu, tad varēsi citus vilkus piekrāpt.” “Ja, tas man patīk! tad tikai māci tūliņ!” “Zināms tūliņ! Atnesīšu tikai žīda paunu.” Un vīriņš piebēra maisu ar olām, uzvēla vilkam virsū un tad aizmuka. “Muka, muka – satika lāci. Lācis uzsauca: “Vīrs, es tevi ēdīšu!” “Neēd vis mani! es tevi izmācīšu par čigānu, tad varēsi medu zagt.” “Ja, tas man patīk! tad tikai māci tūliņ!” “Zināms tūliņ! atnesīšu tikai medus mentni.” Un vīriņš pagādaja ķīli, ieķīlēja lāča ķetnu ozola dobumā un tad aizmuka. Bet par to laiku lapsa bija pargrauzusi klūgu un dzinās vīriņam pakaļ.
Atskrēja pie vilka; vilks lūdzās: “Palīdzi žīda paunu novelt, nejauki spiež, un dzīsimies vīriņam pakaļ.” Lapsa atpestīja vilku un nu abi dzinās vīriņam pakaļ. Atskrēja pie lāča: lācis lūdzās: “Izvelciet to mentni, nejauki spiež, un dzīsimies vīriņam pakaļ.” Lapsa ar vilku izvilka ķīli un nu visi trīs dzinās vīriņam pakaļ. Dzinās, dzinās, bet nepanāca vairs — bija jāiet mežā atpakaļ.
M. Baumanis Nīcā, LP,V,47. AŠ,II,53a.