Kāds kungs atraida savu veco sulaini, tādēļ ka nespēj vairs kalpot. Sulainis iet bēdīgs caur lielu mežu, kur satiek vecu zirgu, kurš tāpat vecuma dēļ no saimnieka atraidīts. Abi nu iet tāļāk un satiek suni. “Ko tu te vazājies?” sulainis prasa. “Ja, saimnieks mani atraidīja, jo nespēju vairs lopus ganīt, mājas sargāt.”
Nu iet visi trīs, kamēr satiek kaķi. “Ko tu te ložņā?” visi uzprasa. “Nespēju vairs peles ķert, saimniess atraidīja.” Nu iet visi četri, kamēr satiek govi. “Kur tad tu, raibaļa?”šie uzprasa. “Tesmenis sarucis, piena nav, saimnieks atraidīja.”
Govs vēl nebija izteikusi savas bēdas, te krūmos zostiņa: ga, ga, ga! un pīlīte: pēks, pēks, pēks! ari klāt. Šīs tāpat saimnieka atraidītas, jo nevarējušas vairs olas dēt, zoslēnus un pīlēnus perināt. Tā nu sagadījās visi vecie kopā: visiem viens pats ceļš. Laiks nu aiztecēja īsi, bet diena vēl jo ātrāki, atstādama visus tumsā. Te nejauši paspīd maza uguntiņa. Kas gan tur varēja būt? Kaķim naigām kājām jātek raudzīt. Kaķītis, Incītis, aiztek diku deku, iecērt nadziņus sienā skrīpu skrāpu, uzkāpj pie lodziņa ļiku ļeku un ierauga istabā zaglīšus naudiņas skaitām. Visi nu noiet lēnām pie zagļu mājām, apstāj mājas no visām pusēm un sāk tik katrs savā valodā bļaut, ko spēdami.
Tā bija valoda, tas bija bļāviens! Visi pakšķi notrīcēja, visi zagļi aizbēdza; sulainis ar saviem biedriem vien neizbijās, viens neaizbēdza. Sulainis paglabāja zagļu naudu pagrabā un tad katrs nometās savā vietā: kaķis pagrabā pie naudas, zirgs priekšnamā, govs pie istabas durvim, suns pie lauka durvim, zoss uz mūra (mūra sols pie krāsns) un pīle baļļā. Te pa kādam brītiņam viens no padzītajiem zagļiem saņem dūšu un iet skatīties, kas tie tādi trokšņotāji taču bijuši. Bet līdz ko drošinieks atver durvis, te kaķis izskrāpē nelūgtajam viesim acis, govs izbada pieri, zirgs iesper mugurā, suns iekož lielos, zoss sazilina galvu, pīle parkšķina nelabā balsī un sulainis tik smejas; zaglis, nabadziņš, aizļepo galvu saķēris. Citi zagļi, to dzirdēdami, nospriež nemūžam vairs uz mājiņām atpakaļ negriezties. Caur to atraidītiem biedriem tik labums ceļas, jo nu tie dzīvoja netraucēti un laimīgi savā atrastajā būdiņā.
A.Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā.