Kādam kungam ceļā salūza kariete. Laime vēl, ka turpat bija kalējs. Kungs lika karieti sataisīt, un kalējs par darbu noprasīja veselu rubli.
— Par tādu nieku paņem veselu rubli! Cik tad šis te strādāja? Tad jau kalējs pelna vairāk nekā kungs. Ja labi apdomā, arī es varu kalēja darbu strādāt un bāzt rubļus kabatā, – kungs pukojās. Mājās pārbraucis, kungs nu ik dienas iet pie sava kalēja smēdē un paslepus glūn, kā kalējs kaļ. Tā kādu laiku kalēja amatu ar acīm mācījies, viņš dzen kalēju no smēdes ārā un pats ar savu kučieri paliek kalēja vietā. Otrā dienā atnāk no kaimiņu pagasta kāds saimnieks ar lielu dzelzs gabalu — lemešus kalt. Kungs paņem dzelzi, ieliek ēzē, uzber lielu kaudzi ogļu virsū un saka: – Kučier, pūt nu!
Kučieris, nabadziņš, pūš atspēries, kamēr dzelzs balta. Nu kungs uzsviež dzelzi uz laktas un uzsauc saimniekam: — Sit nu! Saimnieks paķer lielo veseri un sit arī, ka dzirksteles šķīst, līdz dzelzs melna.
Beidzot saimnieks negrib vairs sist, sacīdams: — Tā mēs dzelzi izdedzināsim vien, te vairs lemeši neiznāks.
– Un kā vēl iznāks, tikai tu, mu|ķi, neproti labi sist. Kučier, tu labāk proti, sit tu! – Pienāk kučieris, kaļ, kaļ, bet lemeši neiznāk vis. -Nu, kaliet cirvi, arī cirvis mājā noder, – saka saimnieks.
Vadzi, saimniek, cirvis te arī neiznāk, kalšu nazi. — Labi, kals nazi. – Vadzi, saimniek, nazis te arī neiznāk, kalšu īlenu.
Labi. Dedzina atkal un kaļ, ko spēj. Pēc kāda laika kungs saka: – Vadzi, saimniek, īlens te arī neiznāk, kalšu čiku. – To sacījis, kungs paņēma to, kas bija palicis, nokarsēja baltu un iemeta ūdenī. Čiks! — mazais nieciņš nospurkšķēja, un čiks bija gatavs. Kungs nu prasa maksu par padarīto darbu – veselu rubli. Saimnieks atsaka: — Naudas man nav, bet kvieši gan mājā! Atbrauciet vien, kalēja kungs, es jums godīgi samaksāšu.
Ceļā kungs pamāca kučieri: — Es pats iešu klētī ar maisu, bet tu paliec ārpusē klausīties. Kad saimnieks saka — diezgan, tad sauc: ber manu daļu arī, man bija grūti sist!
Aizbrauc turp, saimnieks tūdaļ ved jauno kalēju klētī. Bet aizdurvē paslēpušies daži stipri puiši, tie sagrābj kalēju, nostiepj gar zemi un šauj šim ar spruktos izgozētu visu. Šis, negribēdams, lai kučieris dzird, ka viņu per, cieš, zobus sakodis. Beidzot saimnieks saka: — Diezgan!
Bet kučieris ārā atsaucas: — Ber, ber manu daļu arī, – man bija grūti sist! Saimnieks saka puišiem: -Nu, manis pēc, dosim arī!
Mājās braucot, kungs saka kučierim: —Lai velns tevi parauj, kučier! Kāpēc tu sauci, lai vēl ber? -Vai, kungs, jūs jau pats tā pavēlējāt. Es arvien daru to, kas man likts. – Nu jā, jā! Bet, līdzko būsim pārbraukuši, dedzini nost to sasodīto smēdi.