Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, bet trešais muļķis. Muļķis bija apguvis kurpnieka amatu, bet ļoti slinks un pārāk pašpārliecināts. Viņš dzirdēja, ka cilvēkiem ir bailes, bet pats tās nekad nebija piedzīvojis. Tad viņš nolēma doties tās meklēt.
Gājis, gājis – beidzot nonācis kādā ķēniņa pilsētā. Staigājot pa ielām, viņš izskatījās apjucis. Kāds garāmgājējs vaicāja:
– Ko tu meklē?
– Bailes! – atbildēja muļķis.
Garāmgājējs teica:
– Labi, tu drīz sapratīsi, kas tās ir. Nāc līdzi pie ķēniņa!
Ķēniņš priecājās un aizsūtīja muļķi uz apgrimušu pili. Muļķis pieprasīja, lai viņam dod miltus, gaļu un zaldātu, kas palīdzētu vārīt ēdienu un nest ūdeni un malku. Viss tika nodrošināts, un muļķis devās uz pili, priecājoties:
– Beidzot piedzīvošu bailes, ko tik ilgi meklēju!
Kad muļķis sāka gatavot ēdienu, pa skursteni nokrita viena roka. Muļķis priecājās:
– Lieliski, šī būs laba lāpstiņa manam palīgam!
Nokrita kāja –
– Šis būs labs āmurs strādniekam!
Vēl viena roka, vēl viena kāja, galva un beidzot rumpis. Muļķis nolēma visu izmantot: nocirta galvu, noņēma ķiļķenus un devās ēst lielajā istabā.
Pēc tam pie pils ienāca velni ar vairākām galvām. Muļķis vienkārši nocirta viņiem galvas un rokas un iemeta pagrabā. Kad pie pils pienāca deviņgalvis velns – pats vecākais un visbriesmīgākais – muļķis spēja viņu apmuļķot, izmantojot stabulēšanu un spēku, ko bija guvis no brīnumdzēriena, un nocirta arī šo velnu galvas.
Pēc tam jaunā sieviete pastāstīja muļķim, ka viņa katru nakti pārvēršas par zosi un ka septiņi velni pilī ir viņas tēva brāļi, bet deviņgalvis – pats tēvs. Muļķis spēja nokaut visus nelāgos kukaiņus, izglāba sievieti un pārvērto pils pārveidoja par normālu pili.
Ķēniņš ieradās, uzlika muļķim kroni galvā un iecēla viņu par ķēniņu. Tā muļķis kļuva par varenu valdnieku, kurš pārspēja velnus un izglāba pilsētiņu.