Diži vecos laikos vienam saimniekam auga gailis, tas paauga tik liels, kā pirte. Nu to var domāt, ko tas līdz paaugt būs apēdis un ko tas paaudzis varēja apēst. Saimnieks caur viņu tīri nabags palika. Nevarēdams tā vairs izturēt, solīja to žīdam, lai to pirkot: būšot visiem Skodas žīdiem pa Miķēlis gaļas. Žīds, zināms, bija gatavs gaili pirkt, bet kad saimnieks tam to parādīja, tad žīds stebēdamies [leišu stebetis, brinīties] teica: “Oi tave gugane! Tāde vēl nebije redzējes! Saimniek mīle! ko es ar tāde lai iesāke?” Žīds vēl vairāk butu runājis, bet gailis pašu laiku iedziedājās, ka žīds no bailēm uz augšu izlēce: “Kukurugū! Manā kuzā [guzā] ir rūmes priekš tādiem piecdesmit žīdiem ar visām viņu paunām.” Žīds to dzirdējis iekliedzās: “Oi mīle saimniek, tas jau ir pats velne!” un nu tik muka projām. Un nu izdzirdis, ka gailis runā, ir saimnieks sabijās un nezi-nāja, ko nu iesākt. Apdrošinājies tas teica: “Gailīt, nepīksties, kad tevi žīdam soliju; ko lai daru, ka nev vairs tev ko dot ēst?” Gailis atkal dziedaja: “Kukurugū! saimniek, iešu muižā pie kunga maltītes ēst.” Un tā dziedādams vien gāja projām. Ceļš uz muižu gāja caur lielu lielu mežu. Mežā iegājis sata-pās ar vienu lapsi. Lapse tūlin, gailim smalki jo smalki labdienu padevusi, tam prasīja: “Kur tad tu nu, gailīt, cierāsi?” Gailis, it lepni galvu pacēlis, atteice: “Iešu, kūmiņ, muižā maltītes ēst.” Lapse nu lūdze: “Ņem mani arī līdza!” Gailis atteice: “Ielien pakaļā!” Un lapse tam ielīde pakaļā. Gailis dzied un savu ceļu tāļāk iet. Pagājis kādu gabalu, satikās vienu vilku. Vilks to tūlin uzrunā: “Kur tu, gaili, iesi?” Gailis atbild: “Iešu muižā maltītes ēst.” Vilks prasās: “Ņem mani arī līdza!” Gailis atteice: “Ielien pakaļā!” Vilks ielien un gailis iet, ar-vienu dziedādams, uz priekšu. Vēl gabalu pagājis, satiekās lāci. Lācis atkal prasī: “Kur tu, gaili, iesi?” Gailis atbild: “Iešu muižā maltītes ēst.” Lācis prasās: “Ņem mani līdza!” Gailis atkal atteic: “Ielien pakaļā!” Lācis arī ielien un gailis iet arvien dziedādams savu ceļu tālāk. Atkal gabalu pagājis un no dziedāšanas apstājies, satikās ar lauvu. Lauva tūlin to prasa: “Kur tad tu, gaili, iesi?” Gailis atkal īsi atteic: “Iešu muižā maltītes ēst.” Lauva prasās, lai to arī ņemot līdza. Gailis atkal atbild: “Ielien pakaļā!” Lauva arī ielien, un gai-lis iet dziedādams vien arvien tālāk.
Pēdīgi tas nogāja muižā un uzlēce uz muižas jumtu, sasite savus spārnus un tik dziedāja vienā iesākumā: “Kukurugū! Tas nev kunga muižā, kas man manā kuzā!” Kungs tāda ķēma nebij vēl redzējis un, viņa kliegšanas un lielīšanas nevarēdams ilgi ciest, lika to no jumta nourdīt un pro- jām padzīt. Bet gailis padzīts griezēs atpakaļ un tik dziedāja, tā ka logi, cik tik vien tur muižā bija, no viņa dziedāšanas kling, kling, kling! izkrita. Kungs tik drīz nevarēja apdomāt, ko lai ar tādu neredzētu ķēmu iesāk, lika to iedzīt savā lielā putnu stallī, lai to tur tie pulks pikti jo pikti gaiļi, tēvaiņi, tītaru un pīļu tēviņi viņu no- knābājot un norejot. Bet lielais gailis nakti izlaide lapsi, un tā norēja visus putnus. Kad no rīta kungs gāja skatīt un izsmieties par noknābāto lielo gaili, tad atrade visu citādi, nekā tas bij domājis. Lapse pa durim izmuka un uz mežu projām aizskreja. Gailis tāpat rāmi izgāja un atkal uz muižas jumtu uzlēcis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties: “Manā kuzā ir vairāk, nekā kunga muižā!” Kungs to lika atkal no jumta nodzīt un avju stallī iedzīt, lai to avis un lieli tekuļi un auni nobadot. Bet gailis atkal vilku iz- laide, kas visas avis, tekuļus, un aunus norēja. Kad no rīta kungs atkal gāja skatīties, kā lielajam gailim esot gājis, un duris atda- rīja, tad vilks ātri pa durim izmuka un uz mežu aizskrēja, bet avis izrietas, asinaines pie zemes gulēja. Lielais gailis arī no staļļa izgāja dziedādams, uzlēca atkal uz muižas jumtu un tik dziedāja: “Tas nev kunga muižā, kas man manā kuzā!” Kungs, nu jau pavisam nikns palicis, lika to iedzīt vēršu stallī, lai to tur tie daudz bļaurie vērši un buļļi nodurot. Bet gailis iz- laide lāci un tas to nakti visus vēršus un buļļus norēja. Kad nu no rīta kungs gāja raudzīt, kā tam ķēma gailiro ejot, tad pa durim lācis atkal laukā un uz mežu projām. Gailis arī dziedādams iz- gāja un uz muižas jumta uzlēcis kā jau arvien’ dziedāja: “Manā kuzā ir vairāk, nekā kunga muižā!” Ko nu kungam bij darīt? Vērši visi bij izrieti un lai nu vēl tādu nejauku bļaušanos klausās! Nu kungs jo vairak iepīcies lika to nolādimu gaili vakarā zirgu stallī iedzīt, kur lieli un bļauri jo bļauri zirgi un ērzeļi bija, lai tie tam viņa desas izminot. Bet gailis nu izlaide lauvu un tā to nakti visus zirgus izrēja. Kad kungs no rīta gāja redzet, kā galiis bušot sadragāts, tad duris atdarot, lauva izmuka un uz mežu aizskrēja. Gailis arī pa durim izgāja dziedādams: “Manā kuzā vairāk, nekā kunga muižā!” un uzlēca atkal uz muižas jumtu un tik dziedāja savu parastu dziesmu. Nu kungs, jo vairak sapīcis, lika lielu un dziļu aku rakt un tur to gaili iegrūde, lai tas noslīkstot. Bet gailis visu ūdeni sadzēre, ka aka sausa palika, un nenoslīka vis, izpluzdinājās no akas, uz-lēce uz muižas jumtu un tik dziedāja savu parastu dziesmu. Nu jau kungs bēdīgs palika redzēdams, ka no tā joda gaiļa ne uz kuru vīzi nevarot atpestīties. Lika uzmūrīt drīz jo drīz lielu, lielu krāsni un to ar ozola malku izkurināja un tai to sasodītu gaili iegrūde iekšā, lai sadegot. Bet gailis izlaide ūdeni un to krāsni atdzisināja un nesadega vis. Izlīdis no krāsnes, uzlēcis uz mui-žas jumtu, dziedāja tikai arvien’ savu parastu dziesmu. Nu kungs, no rūpām un dusmām tīri kā ārprātā palicis, lika to nolādēto gaili kādā pagrabā ar naudu apbērt, lai to nauda no-spiežot. Bet kad no rīta kungs gāja raudzīt, kas nu ar to joda gaili noticis, tad tas visu naudu bija savā kuzā sarijis un tik grūts palicis, ka tam, pa durim izejot, slieksnis ielūza un pa muižas placi ejot, tam bišķīt striga. Tā viņš gāja dziedādams vien uz mājām: “Manā kuzā vairāk, nekā kungam muižā!” Un kungs tai ātrumā nevarēja apdomāt, kas nu ar to ērmu esot darāms. Gailis pārgāja pie sava saimnieka, dziedāja vienādi vien: “Manā kuzā vairāk, nekā kungam muižā!” un sauce: “Saim-niek’, saimniek’, turi klēpi! es tev pārnešu naudas.” Saimnieks turēja klēpi un, kad klēpis pils bija, tad saimnieks sauce saimniecei, lai drīz atnesot maisu. Un gailis ir lielu lielu maisu piebēra ar naudu un bērdams tik dziedāja.: “Manā kuzā ir vairāk, nekā kungam muižā!” No šī laika saimnieks gaiļa nesolīja vairs žīdam, bet deve tam ēst miežus un zirņus, cik tas gribēja. Ciemins, no šī saimnieka laimes dabūjis zināt, audzēja arī gaili, bet tas, gan labi barots, neizauga vis pirrtes lielumu, bet tikai kā dažs labi paliels gailis. Kad nu šo viņa saimnieks arī izraidīja pasaulē viņam naudas pārnest, tad tas arī gāja. Un līdz saimnieka rudzu laukam nogājis, sasēdēs labi rudzu zelmines un nāce atpa-kaļ pie saimnieka mājās. Pārgājis nemācēja vis runāt, nei ari tā dziedāt, kā ciemina lielais gailis. Grozījās un grozījās pa sētas vidu, itkā tam arī pilla kuza naudas būtu. Saimnieks domādams, ka tam nu gan arī naudu gailis gribot klēpī bērt, turēja it priecīgs klēpī. Bet ko tam viņa gailis klēpī iebēre, nebija vis nauda, bet pills klēpis zaļu pļūtku, kas gailim bij cēlusies no pārliecīgas zelmines sasēšanās. Ko nu šis saimnieks ar savu zaļu pļūtku gaili darīja, to es līdz šim nezinu pateikt.
J. Bergmanis Bārtā,A.Bīlenšteina krājumā”