Dievs pavēlēja visiem ceļu taisīt, jo neviens pats nevarot iztikt bez ceļa. Visi strādāja, cik jaudāja, tikai kurmis un čūska nē. Kurmis nelīda no zemes apakšas laukā un čūska gulēja lielā krūšņā saritinājusies, nelikdamās ne zinām, ko Dievs pavēlējis.
Kad citi ceļu taisīja, tad kurmis, pa zemes apakšu līzdams, postīja ceļu laukā, zemes uz augšu celdams. Kad citi strādāja, tad čūska gulēja; kad citi dienvidu svētīja, tad čūska izlīda saulītē sildīties; un kad citi pie darba gāja, tad čūska līda gulēt.
Dievs nāca ceļu atņemt, uzteica visus, bet par visiem vairāk cilvēku. Viņš arī prasīja, kur tad kurmis ar čūsku esot? Citi pastāstīja, ka viņi nemaz neesot strādājuši, bet kurmis vēl ceļu postījis.
Dievs sauca kurmi un čūsku priekšā un prasīja: par ko šie neesot ceļa taisījuši?
“Mums ceļa nevajaga!” abi atbildēja.
“Par to, ka manas pavēles neesat klausījuši, es jums nospriežu sodu: Kurmi, par to, ka man neklausīji un vēl spītēji, tu nedrīksti dzīvs pār ceļu pāriet. Un tu, čūska, ja tu uz ceļa uzvilksies, tad nedrīksti ne kustēt pakustēties, kamēr cilvēks tevis nav redzējis.”
Šis nosacījums vēl tagad stāv spēkā. Daudz kurmju un čūsku var atrast uz ceļa, bet tiklīdz kā cilvēks ierauga tūliņ sāk kustēties un virzīties no ceļa nost.
P.P.Vītoliņš Lubejā. Etn. III, 1893. LP, VII, II, 50, 1, 2b.