Lēlis un lakstīgala
Dievs reiz saaicināja visus putnus, teikdams, ka rīt izdalīšot viņiem dziesmas. Kurš agrāki piecelšoties, tas dabūšot visskaistāko. Agri, jo agri, jau bija visi putni klāt,
Dievs reiz saaicināja visus putnus, teikdams, ka rīt izdalīšot viņiem dziesmas. Kurš agrāki piecelšoties, tas dabūšot visskaistāko. Agri, jo agri, jau bija visi putni klāt,
Citām reizēm lakstīgala un lēlis sastrīdējās balss dēļ. Lēlis teica: “Mana balss daudz jaukāka nekā tava.” Lakstīgala atbildēja: “Nē, mana balss jaukāka.” Tā viņi strīdējās
Vārna gribējusi darīt alu, un nolaidusies tādēļ uz miežu rugāju. Tur uzgājusi miežu vārpu, nonesusi to pie peļķes un sākusi to tanī mērcēt. Kad pēc
Vienreiz krupis brauca pa mežu ar baltas maizes vezumu, un satika vēzi. Vēzis lūdzās krupim vienu baltu maizi un krupis iedeva arī, lai ēd. Kamēr
Vanags gaisā lidinādamies ieraudzīja zalti zemē. Viņš – pēc gaļas kārs – nolidinājās un aprija zalti. Zaltis, briesmas ciesdams, iedzēla vanagam sirdī, ka šis tūlin
Jaukā vasaras dienā lakstīgala pogāja. Te atnāca vanags, sacīdams: “Izmāci mani arī tā pogāt!” “Labi, labi! bet tad tev jānāk katru dienu no vietas.” Tā
Vienreiz gailītis gāja pa ceļu un ieraudzīja vistiņu braucam. Gailītis vaicāja: “Ko tu vedi?” Vistiņa atteica: “Zirņus!” “Vai!” gailītis sūkājās, “kā gribas ēst; es vakar
Vanags briesmīgi bij izsalcis. Un, kā par spīti vēl, nekur un nekur iedomāties kumosu saķert. Ozolā, tur nu būtu bijuši pūculēni ligzdā: bet vecā pūce
Vanags bija iedomājies pūcei bērnus nolaupīt un nogājis pie šās lišķēdamies: “Vai, māsiņ, kas tev par smukiem bērniņiem!” Pūce lepodamās taisījusi acis cieti un sacījusi:
Sīlim, putnam, resna galva; teic, ka tam esot daudz prāta. Šis resngalvis vienreiz aizceļojis uz Vāczemi, kur saticies ar žagatu, un abi palikuši lielu lielie
Žagata, mēlnese, bij apsūdzējusi sīli. Veduši uz karātavām nabadziņu. Ceplītis gājis sīlim pakaļ un vienā gabalā žēlojies: “Sīli kārs, sīli kārs!” Te piegadījies tiesas vīrs;
Vārna tūlin sacījusi: “Kārt vainīgo!” Krauklis gan gribējis tikai cietumā bāzt, bet tā kā tiesas priekšnieka tai brīdī nebijis klāt, nosprieduši sīli kārt tur, kur
Reiz sīlis, ar miežiem krietnu dūšu saturējis, paņēmis miežu vārpu, gribēdams to citai reizei paglabāt. Viņš aiznesis to uz pļavu un nolicis uz cinatiņas zem
Rudeni sīlis, uz labības gubas uzmeties un vārpu mutē paņēmis, vēkšot: “Ēč, ēč!” [kas bērnu valodā nozīmē netīrumus]. Ziemu, kad bads jāmirst, uz ceļa sasalušu
Sīlis rudenī, uz zirņu stirtas uztupies, saka: “Strunkuliņš, strunkuliņš!” bet pavasarī, uz mēslu gubas stāvēdams, saka: “Kukulītis, kukulītis!” J. Rubenis Ērgļos
Vienā purvā dzīvojis starks un dzērve. Viņiem bijusi katram sava būdiņa. Vienreiz starks iedomājies precēties un čāpojis pa purvu uz otru malu pie dzērves. Aizgājis
Kad sīlis rudenī graudus paēdis, tad tas, izpaurējies uz labības gubām tupēdams, brēc: “Akots, akots!” Pavasarī, kad nekā vairs nav uz laukiem ko knābāt, tas,
Guļbis dzeivuoja vīnā dīķa molā un peile ūtrā. Guļbjam palyka garlaicīgi un tys sagudruoja īt uz peili svuotūs [kr. cdfnm, precinieks]. Puormuovis dīķi, soka: “Peilīt,
