Stērsta
Stērsta ielaidusies pašā dienas vidū pagalmā, kur sieva gulēdama klusinājusi bērniņu un sniegusi krūti: “Še cicis, še cicis!” Tas stērstai paticis, tādēļ dziedājusi: “Ci, ci,
Stērsta ielaidusies pašā dienas vidū pagalmā, kur sieva gulēdama klusinājusi bērniņu un sniegusi krūti: “Še cicis, še cicis!” Tas stērstai paticis, tādēļ dziedājusi: “Ci, ci,
Balodis nolaidies pie māju durvim, kur saimnieks ragavas taisījis. Pašu laiku arī kaimiņš ienācis pagalmā saimnieku kūmās aicināt. Kaimiņš padevis dievpalīgu un teicis: “Kūm, kūm,
Viens puisis gribējis pakārties, cīrulis skrējis garām, redzējis to un saucis: “Drīz būs, drīz būs!” Tā tad arī palikusi cīruļa dziesma.
Pelēkais (mazais) čakstēns ieskrējis mājās, kad patlaban saimniece dzenājusi vistas no lecekļa, saukdama: “Tiš perēt, tiš perēt!” Čakstēns domājis, ka uz viņu sacīts, tādeļ steigšus
Melnais rubenis (teteris) ieskrējis namā, kur patlaban gaļa, riņķī griezdamās, stipri mutuļodama, vārījusies. Tas šim brīnum paticis, tādam nemierniekam, tūliņ steidzies purva malā, kur neviens
Baltais rubenis aizlaidies gana puikas stabuli noklausīties; bet tai dienā puikam tikai terkšķeles bijušas rokā. Rubenis ieklausījies tas pašas un aizlaidies terkšķēdams.
Zīle nolaidusies pagalmā, staba galā, un skatījusies, kur meitas, vai nedziedās? Bet pieaugušie visi bijuši pie darba; tikai divi bērni, saimnieces puika un kalpa puika,
Vālodze skrējusi uz Daugavu no laiviniekiem dziesmas mācīties; bet, par nelaimi, tobrīd neviens nedziedājis. Nu laidusies atpakaļ un ieraudzījusi tādu gabalu taļāk vecīti upmalā guļam.
Vistiķis (vītītes kauķis) ieraudzījis jaunu puisi ecējam. Ielaidies sīkos smalkos krūmos paslēpties un nu tikai klausījies, kā puisis trallinājis, visādi izlocīdams svilpojis. Mēģinājies puisim pakaļ
Grozgalvis (griezgalvis, tītiņš) ielaidies mājās, kur patlaban gani durvju priekšā azaidu ēduši. Bet saimniece, skopule, nemaz nepielējusi putrai pienu. Ēduši, ēduši, uz vienu reizi sāks
Zoss saka uz cilvēku bērniem: “Re, re, kur grāmata! Re, re, kur grāmata!” Bet kad zosu bars nodomājis paslepen labībā iet, tad tās runā: “Pa
Mazais syla zaltgalvīts skrēja car medinīkim, kuri sakruovuši gunkuri, cepja brīdi. Nūtupīs tyvuokā zorā, pasabreinuoja, pagrūzīja mozū galviņu un skaisti aizdzīduoja: “Pīci mani gyva, Seši
Ķikuts (pērkoņkaza [Talsu apg.] Ķiku kaza [Jaun-Sesavā] mēŗkaza [Nītaurē] berukaza [Džūkstē]) ielaidies vienā mājā, kur pašu to brīdi saimniecei pagrabā piens izlijis. Saimniece saukusi kaķi
Ūpis esot lielījies, kad viņš kliegšot, tad kalni plīsīšot. Tāda lielība Dievam nepatikusi, viņš aizliedzis ūpim virs zemes kliegt; ja gribot, lai tad iebāžot galvu
Pūce arī ieskrējusi mājās no cilvēkiem dziesmas mācīties. Bet – kā gadījies, kā ne? – uzkūlusies uz istabas augšu pie vistām. Tūliņ vienu vistu noēdusi;
Žagata nometusies uz sētas mieta. Pārradies kuilis no ganiem, atplēsis kūts durvis un ielauzies pie ērzeļa. Ērzelis spārdījis nelūgto un rēcis; bet kuilis draudzībā atrukšķējis:
Pelēkā cielava veselu cēlienu nostaigājusi vecam arājam pakaļ, gaidīdama, vai nedziedās? Bet tik veci jau labprāt nedzied gandrīz nekad, tādēļ nabadzīte izgaidījusies velti un palikusi
Žubīte lēkājusi pa ozolu zariem un ap ganu meitu; bet tā nedziedājusi un nedziedājusi. Te pienācis puisis, tas apķēris meitu un noskūpstījis. Ko nu gaidīt?
