Zaltis
Zalši senāk dzīvoja kopā ar cilvēkiem mājās, kas atradušās mežos un purvos, ēduši kopā ar bērniem no vienas bļodas, un arī gulējuši bērnu šūpuļos. Reiz
Zalši senāk dzīvoja kopā ar cilvēkiem mājās, kas atradušās mežos un purvos, ēduši kopā ar bērniem no vienas bļodas, un arī gulējuši bērnu šūpuļos. Reiz
Vienam zemniekam bijis mājās zaltis, atnācis pie viņa kāds zaldāts sērst, ieraudzījis zalti un gribējis to nosist. Mājas saimnieks tam uzsaucis: “Lai Dievs pasarga! To
Pele noklausīsies, ka rijā viss klusu, tikai circenis uz krāsns-augšas dzied, pabāzusi galvu no alas un prasīsi circeņam: “Skripst, vai kūkums mājā?” Circenis atbildēš: “Ņetu
Pele uzskrējusi krāsns augšā un prasījusi circenim: “Vai kaprālis māja?” “Nē, aizgāja kāzās!” Pele tūliņ izlec plānvidū un dzīvo bez bēdām dziedādama, lēkdama. Te kaķis
Vasarā, kad bites laiž bēmus, varot vakaros pie tropa dzirdēt, kā abi bišu tēvi runājoties. Jaunās saimes tēvs mīļā un smalkā balsī lūdzoties: “Tētīt, tētīt,
Liels brūns zirgu lācis bija gauži izsalcis. Pa mežmalu staigādams ieraudzīja arāju aram un apņēmās to ar visu zirgu apēst. Pamazītēm vien vilkās un vagas
Odi satiek vilku, kurš pašu laiku iet uz zirgu, un prasa: “Kurp tad tu nu, kuplasti, iesi, tā noglaudies un aizslēpies?” “Iešu uz ganībām, tur
Reiz zvēru ķēniņš sataisīja dzīres un salūdza visus zvērus. Visi sanāca, tikai gliemēzis nebija. Otrā dienā ķēniņš satika gliemēzi un prasīja, kādēļ viņš nebijis dzīrēs?
Mušai senāk bija ar spalvām apaugusi āda. Bet lācis viņu senāk reiz aizvedis uz pirti, noplaucējis tur un novilcis visu ādu. No tā laika mušas
Vienā ezerā dzīvoja dzelmes ķēniņš, kuram bija ļoti skaista meita, kas reiz piepēži pazuda. Ķēniņš domājis, ka viņa būšot mežā apmaldījusies, bet cielaviņa viņam izstāstījusi,
Rudeni, jau sniegam nākot, gadījies zemniekam uz lauka atrast pusnosalušu vardi. Nabaga vardīte gauži lūdzās, lai zemnieks to glābtu no aukstuma nāves un aiznestu savā
Reiz gājušas divas meitas pa lauku. Kādā vietā tās ieraudzījušas krupi, kurš bijis ievainots un nevarējis paiet. “To draņķi vajag nosist” pirmā meita sacījusi: “tāds
Lapsa izsmējusi vēzi, ka tas nemaz nemākot skriet, atpakaļis vien velkoties. Vēzis sacījis, lai šī nemaz nelieloties, šis vēl šo varēšot noskriet. Lapsa tūlin gatava
Vienai meitai upē mazgājoties uzlēca krupis uz krūtim un tā piesūcās klāt, ka nekā vairs viņu nevarēja noraut. Ar pakaļas kājām viņš tā bija iespiedies
Lapsas kūmiņš kādudien bija ieradies ūdens malā savas slāpes dzisināt. Te viņš ieraudzīja gliemēzi. Tam nu viņš, apzinādamies savus spēkus, piesolīja līgumu: kurš no abiem
Pļavās pie Goļaniem reiz dzīvoja lielas čūskas, resnas un garas kā desas. Reiz, kad vajadzēja sienu pļaut, puiši bija sabijušies un sāka ruāt, Ja atrastos
Vīnu reizi lopsa staiguoja pa mežu barības maklātu, un staigodama izguoja uz desmit verstu garu gruovi. Tur jei sateik ezi un sveicyna: “Vasals, kum!” Ezis
Ezis sarunājās ar savu brāli, otru ezi, zaķi piejokot. Mežmalā bija dziļš grāvis; abi eži nostājās viens vienā grāvja galā, otrs otrā un tad tas
