Circenis pieviļ peli
Pele noklausīsies, ka rijā viss klusu, tikai circenis uz krāsns-augšas dzied, pabāzusi galvu no alas un prasīsi circeņam: “Skripst, vai kūkums mājā?” Circenis atbildēš: “Ņetu
Pele noklausīsies, ka rijā viss klusu, tikai circenis uz krāsns-augšas dzied, pabāzusi galvu no alas un prasīsi circeņam: “Skripst, vai kūkums mājā?” Circenis atbildēš: “Ņetu
Pele uzskrējusi krāsns augšā un prasījusi circenim: “Vai kaprālis māja?” “Nē, aizgāja kāzās!” Pele tūliņ izlec plānvidū un dzīvo bez bēdām dziedādama, lēkdama. Te kaķis
Vasarā, kad bites laiž bēmus, varot vakaros pie tropa dzirdēt, kā abi bišu tēvi runājoties. Jaunās saimes tēvs mīļā un smalkā balsī lūdzoties: “Tētīt, tētīt,
Liels brūns zirgu lācis bija gauži izsalcis. Pa mežmalu staigādams ieraudzīja arāju aram un apņēmās to ar visu zirgu apēst. Pamazītēm vien vilkās un vagas
Odi satiek vilku, kurš pašu laiku iet uz zirgu, un prasa: “Kurp tad tu nu, kuplasti, iesi, tā noglaudies un aizslēpies?” “Iešu uz ganībām, tur
Reiz zvēru ķēniņš sataisīja dzīres un salūdza visus zvērus. Visi sanāca, tikai gliemēzis nebija. Otrā dienā ķēniņš satika gliemēzi un prasīja, kādēļ viņš nebijis dzīrēs?
Mušai senāk bija ar spalvām apaugusi āda. Bet lācis viņu senāk reiz aizvedis uz pirti, noplaucējis tur un novilcis visu ādu. No tā laika mušas
Zalši senāk dzīvoja kopā ar cilvēkiem mājās, kas atradušās mežos un purvos, ēduši kopā ar bērniem no vienas bļodas, un arī gulējuši bērnu šūpuļos. Reiz
Vienam zemniekam bijis mājās zaltis, atnācis pie viņa kāds zaldāts sērst, ieraudzījis zalti un gribējis to nosist. Mājas saimnieks tam uzsaucis: “Lai Dievs pasarga! To
Ezis un zaķis salīguši sava starpā, ka tas, kas ātrāki noskries līdz norunātai vietai, dabūs no uzvarētā viņa spalvu. Ezis, apzinādamies savu nespēcību tanī ziņā,
Vuorna sagyva vēzi un, atsasāduse veitulā, gribēja baudeit brūkasti. Vēzis, radzādams, ka nuove ir kluot, suoka lyugtīs: “Palaid”, soka, “vuorneņ, mani vaļā, es asu lobs
Vuorna, staiguodama pa azarmali, atroda vēzi. Prīcīga, ka byus lobs kimūss, saķēra tū un nesja uz perekli. Vēzis radzādams, ka nuove tyvojas, suoka pruotuot, kai
Žurka aizgāja upē mazgāties, bet vēzis ierāva viņu dzelmē. Tad žurka teica: “Laid mani vaļā un nāc labāk līdz uz manām mājām!” Vēzis gāja arī
Varde, satikusi no rīta gaili, dod tam labu rītu: “Labrīt! augstu dziedātājs.” Gailis atbild: “Labrīt, labrīt! augstu lēkātāja.” Varde it priecīga iesaucās: “Redz, prot arī
Agrākos laikos zvēri un putni veduši lielu kaŗu, kurš vilcies ļoti ilgi, kādēļ arī dažreiz uzvārējuši putni, dažreiz atkal zvēri. Sikspārnis, gribēdams izlikties par lielu
Reiz bezdelīga, sikspārnis un ērkšķis nodomājuši lādēt kuģi ar zeltu un sutīt to pār jūru. Bezdelīgai pašai bijis zelta diezgan, bet ērkšķim un sikspārnim nebijis,
Dadzis ar sikspārni sataisījuši kuģi un sūtījuši to ar drēbēm uz svešām zemēm. Kuģis jūrā noslīcis. Ar to žēlumu dadzis ķeroties arvien pie drēbēm, arī
Skudre strādāsi visu vasaru, taisīsi savu māju un krāsi ziemai pārtiku. Sisenis tikai lēkāš, dziedāš un priecājies. Rudenī uznācis auksts laiks un siseņam nebīš ne
