Lācis un čigāns
Kādam saimniekam lācis padarījis lielu skādi, auzu gubas izēzdams. Nekā viņš nevarējis nelūgto viesi dabūt prom. Reiz ienācis mājā čigāns. Saimnieks viņam iestāstījis, ka šim
Kādam saimniekam lācis padarījis lielu skādi, auzu gubas izēzdams. Nekā viņš nevarējis nelūgto viesi dabūt prom. Reiz ienācis mājā čigāns. Saimnieks viņam iestāstījis, ka šim
Pa mežu staigādams, mednieks ieraudzījis vecu koka stumburu. Pie stumbura piegājis celiņš, ka varējis pazīt, ka tas esot kāda zvēra iemīdīts. Medinieks nopratis, ka šinī
Liela-meža tūlumā lāči nākuši bieži uz auzu tīrumu un ēduši tur auzas. Reiz viens saimnieks nopļāvis savu auzu lauku, kur lācis nācis ēst, salicis gubas
No sava tēva esmu noklausījies nostāstus par lāčiem. Lāči bieži nopostījuši veselas auzu druvas. Kad auzas bijušas nopļautas un sakrautas gubās, tad lāči nākuši pie
Reiz lapsa satikās mežā ar zaķi, un abi divi bija izsalkuši. Te zaķis ierauga, ka iet viens vīrs pa ceļu un nes lielu gabalu gaļas.
Kāds zaķis, cilvēka drēbēs apģērbies, aizgāja uz pilsētu un nopirka plinti. Mājā nākdams, iegriezās krogā savu ieroci pielādēt. Lādēdams viņš skatās pa logu un ierauga
Zaķis, ar vilku pa mežu staigādams, prasīja: “Diezin, kā es varētu cilvēka kājas dabūt?” Vilks atteica: “Izej mežam cauri, tur tu redzēsi vienas mājas; mājās
Vienreiz zaķis skrēja caur mājām. Suns, pie loga tupēdams, ieraudzīja zaķi, nolēca no loga, noķēra zaķi un ienesa saimniekam, lai izcepot pusdienai. Saimnieks cepa zaķi,
Zemnieks bija izgājis uz lauku mežmalā un pļāva sienu. Vilks, tepat mežmalā dzīvodams, glūnēja uz zemnieku un gribēja tam uzbrukt. Viņu tikai atbaidīja izkapts, kura
Reiz viens vilks pirmo reizi ganam nolaupījis vienu avi, otrreiz vairāk; trešo reizi vilks sadzinis itin visas avis mežā un apēdis. Ganu zēns gājis avis
Reiz vilks ganam noplēsis divas aitas un tūliņ noēdis. Vēlāk gans atradis vilku mežā kā nosprāgušu guļam – pārēdies. Nu gans sagudrojis atriebties: nogriezis labu
Reiz dzīvoja viens abru taisītājs, kuram pietrūka maizes. Arī kaimiņš tam par velti negribēja dot, bet lika uztaisīt abru. Abra bija gatava un vīriņš to
Darbinieks, mājā braukdams, brīnījies, ka pie vienām rijām visa malka izspēlēta (izmētāta). Te uz reizi viņš mana pa tumsu: viens ielec ar lielu bomi viņam
Reiz dzīvoja viens vecs vīriņš, abru taisītājs. Viņam pietrūka maizes, kā jau daždien veciem, kas pelnīt daudz nespēj. Bet kaimiņa saimnieks sacīja: “Uztaisi man jaunu
Netālu no Igates kroga atrodas kāds kalniņš, kuru sauc par Jāņu kalniņu. Šis kalniņš ir dabūjis savu nosaukumu no tā, ka katru gadu tur Jāņi
Gudrs vilks izdomāja viltu, kā varētu bez pūliņa aitas sabūt ēšanai. Viņš papriekšu gan izmēģinājās šā gan tā, bet arvien nekā neizdevās, tikai pa reizām
Kādreiz kungi izrīkojuši lielas lāču medības. Citu medinieku starpā bijis arī kāds vecs mežsargs ar saviem divi dēliem. Mežsargs gan bijis apbruņojies ar plinti, bet
Reiz pienāk vilks pie zirgiem un grib dabūt kumeliņu savos nagos. No vienas puses kumeļu aizstāv ķēve, no otras puses ērzelis: Vilks tikai staigā apkārt
