Ozols un niedres
Ozols reiz lielījies, ka viņam neviena vētra nekā nevarot darīt, un apsmēš niedres, ka tās no katra vēja lokoties. Niedres tik noklausīšās un nekā neatbildēšas.
Ozols reiz lielījies, ka viņam neviena vētra nekā nevarot darīt, un apsmēš niedres, ka tās no katra vēja lokoties. Niedres tik noklausīšās un nekā neatbildēšas.
Pele uzskrējusi krāsns augšā un prasījusi circenim: “Vai kaprālis māja?” “Nē, aizgāja kāzās!” Pele tūliņ izlec plānvidū un dzīvo bez bēdām dziedādama, lēkdama. Te kaķis
Ošam sieva, kļavam sieva, Ozolam vien nevaid; Ozoliņis lūkojās Gar visām pļavmalām.
Vasarā, kad bites laiž bēmus, varot vakaros pie tropa dzirdēt, kā abi bišu tēvi runājoties. Jaunās saimes tēvs mīļā un smalkā balsī lūdzoties: “Tētīt, tētīt,
Liels brūns zirgu lācis bija gauži izsalcis. Pa mežmalu staigādams ieraudzīja arāju aram un apņēmās to ar visu zirgu apēst. Pamazītēm vien vilkās un vagas
Odi satiek vilku, kurš pašu laiku iet uz zirgu, un prasa: “Kurp tad tu nu, kuplasti, iesi, tā noglaudies un aizslēpies?” “Iešu uz ganībām, tur
Reiz zvēru ķēniņš sataisīja dzīres un salūdza visus zvērus. Visi sanāca, tikai gliemēzis nebija. Otrā dienā ķēniņš satika gliemēzi un prasīja, kādēļ viņš nebijis dzīrēs?
Mušai senāk bija ar spalvām apaugusi āda. Bet lācis viņu senāk reiz aizvedis uz pirti, noplaucējis tur un novilcis visu ādu. No tā laika mušas
Kad Dievs jau bīš visus zvērus radīš, tad viņš licis tiem rakt upi, lei būtu visiem ūdens ko dzert. Zaķis ar lapsu esot dzinuši pirmo
Dievs pavēlēja visiem ceļu taisīt, jo neviens pats nevarot iztikt bez ceļa. Visi strādāja, cik jaudāja, tikai kurmis un čūska nē. Kurmis nelīda no zemes
Kad ūdens plūdos Noāss ar visim zvērim sagāši šķirstā, tad ielavījies tur arī Vells, pārvērties par peli un izgrauzis šķirstam mazu caurumiņu. Kad nu sķirstā
Senākos laikos esot visi koki runājuši. Kad cilvēks gribējis cirst kādu taisnu koku, tad tas sacījis: “Ej cērt to līko koku, tas ir nesmuks, es
Senāk visi koki mācēja runāt un lūdza cilvēkus, lai viņus necērtot. Kāds vīrs iegājis mežā un gribējis cirst liepu, bet liepa sacījusi: “Necērt manis, es
Pavasaris bija jau ceļā. Siltā Saules māmuliņa nosvīdusi strādāja, aizdzīdama auksto ziemu un bagātīgi apveltīdama vaiņadziņiem zilo vizbulīti, čakaraino pureni, kā arī citas agrās puķītes.
Iesākumā bija visi koki bez lapām, bet Dievam tas nepatika. Viņš apņēmās kokus ar lapām izpušķot un atļāva tiem izvēlēties, kādas katrs gribēja. Koki nu
Vīnu reizi lopsa staiguoja pa mežu barības maklātu, un staigodama izguoja uz desmit verstu garu gruovi. Tur jei sateik ezi un sveicyna: “Vasals, kum!” Ezis
Ezis sarunājās ar savu brāli, otru ezi, zaķi piejokot. Mežmalā bija dziļš grāvis; abi eži nostājās viens vienā grāvja galā, otrs otrā un tad tas
Ezis un zaķis salīguši sava starpā, ka tas, kas ātrāki noskries līdz norunātai vietai, dabūs no uzvarētā viņa spalvu. Ezis, apzinādamies savu nespēcību tanī ziņā,
