Zelta oliņa
Dzeivuoja vecis i buoba. Jim beja raiba vistiņa. Tei nū-dēja zalta ūliņu. Vecis syta, syta šū ūliņu, bet nasasyta; buoba syta, syta – nasasyta. Srēja
Dzeivuoja vecis i buoba. Jim beja raiba vistiņa. Tei nū-dēja zalta ūliņu. Vecis syta, syta šū ūliņu, bet nasasyta; buoba syta, syta – nasasyta. Srēja
Gailis, uz sētas tupēdams, redzēja pīli gāzelēdamies ejam uz dīķi. Viņš, gribēdams pīli izzobot, lēca no sētas zemē, gāja tai lepni blakām un uzpūties sacīja:
Gailis noskatījies, ka pīle lēni un smagi čāpojusi uz ezermalu. Par to nu viņš pīli piezobojis sacīdams: “Tu nu gan, kā redzams, dancot nemaz neesi
Reiz kaķis ar gaili nopirkuši pirti par dzimtu. Netāļu no pirts arī lapsai-kūmiņam bijusi ala. Kādu dienu kaķis izgājis uz medībām, gailis palicis mājā. Lapsa
Diži vecos laikos vienam saimniekam auga gailis, tas paauga tik liels, kā pirte. Nu to var domāt, ko tas līdz paaugt būs apēdis un ko
Reiz kungs gāja medīt. Pie mazas mājiņas nošāva zaķi un atdeva savam sunim, pieteikdams: “Pārnes un izvāri man azaidu!” Labi. Mājā suns sāka zaķim kājas
Tāļā zemē reiz dzīvoja vienās mājās veca sieviņa. Un tai bija gailītis; to iesaukuse par Papu. Vienreiz viņa pasauca Papu istabā, un iedeva ēst. Kamēr
Vienai saimniecei bij sunītis un kaķītis. Reiz saimniece gāja uz otrām mājām un sunītis ar kaķīti vazājās līdz. Saimniece gan biedināja: “Nenākat līdz, vilks jūs
Gailis satiek lāci un vaicā: “Kur iedams?” “Eimu galu meklēt.” “Ai, lācīti, labāk tevi dzīvu norīšu.” “Rij!” Un gailis norija lāci. Velāk satiek vilku un
Reiz suns nozaga gaļas gabalu un stiepa prom, ko nagi nesa. Kaķis, to paredzējis, poš pakaļ sunim atņemt. Skrēja, skrēja abi divi, uzskrēja kalnā un
Viens pirknieks tura gaili, bet nemaz nedod viņam ēst. Reiz gailis saņemas un iet pats ēst meklēt. Uz ceļa gailis satiek lāci. Lācis prasa: “Gailīti,
Suns gāš par laipu ar lielu gaļas kumāsu mutē. Ūdenī viņš redzēš savu pakrēsli un domāš, ka tas ir cits suns ar vēl lielāku gaļas
Vienam kungam bijis gailis, kas skraidījis apkārt un nemaz pie vistām nestāvējis. Tad kungs viņu padzinis. Nu viņš gājis pa lielu mežu un saticies vilku.
Pieci kaķi brauca mežā malku cirst. Cirta, cirta pulka, nesacirta nekā. Visi astes sacēluši, pārbrauca mājā. Pārbrauca mājā, apskatās labi – malkas nekā. Nu brauca
Aita ēdusi sienu ar gardu muti; bet suņam, to redzot, radusies skaudība. Viņš saktījies, skatījies, uzlēcis uz siena un aizdzinis aitu projām. No tā nu
Āzis gribēš līst caur sētu dārzā, bet iespiedies sētas caurumā. Daskrēš suns un sācis āzi plēst. Āzis nu sācis žēlīgā balsī lūgties: “Neplēs drēbu!”
Sunim bij ienācis prātā pašūpoties: lai kaza nākot līdz pie šūpolēm! Kazai tas Dieva dots. Suns nu iekāpa šūpolēs un kaza ar ragiem šūpoja, ka
Gailītis ar vistiņu bija aizgājuši riekstot. Gailītis uzkāpa legzdā, pašā galotnē; vistiņa palika apakšā gaidīt, Gailītis norauj vienu riekstu – nosviež zemē, norauj otru –