Kas bailīgāks par zaķi
Agrāk mežos bija daudz zaķu, bet viņi arvien tika stipri vajāti. Reiz viņi sapulcējušies nosprieduši, ka iešot slīcināties, jo no visiem viņiem jābaidoties un visi
Agrāk mežos bija daudz zaķu, bet viņi arvien tika stipri vajāti. Reiz viņi sapulcējušies nosprieduši, ka iešot slīcināties, jo no visiem viņiem jābaidoties un visi
Zaķis lielījies, ka salna viņam nekā nevarot padarīt, salna akar sacīsi, ka viņa šo nosaldēšot. Tā nu abi noderēši un sākuši spēkoties. Salna nākusi ar
Zaķis salīdzis reiz ar salu, kurš ātrāki teikšot, ka diezgan; kurš ilgāki varēšot izturēt? Salis ļoti dikti, bet zaķis tikai aizvien teicis, ka esot dikti,
Kādreiz zaķis teicis aukstumam, ka tas šim nekā nevarot padarīt. Aukstums par to sadusmojies un palicis tik stiprs, ka pat cilvēki nosaluši. Zaķis nodomājis skrejot
ienreiz bija zaķis. Tas bija viens pats pasaulē. Viņš arvienu mežos dzīvoja un nekad negāja uz laukiem. Šim zaķim bija zelta kājas un sudraba ādiņa.
Vilks nokodis jēru un, ātri ēzdams viņa galu, aizrijies. Viņš nu apsolīš tam lielu maksu, kas šim to kaulu no kakla izraušot. Dzērve to dabūsi
Lācis, savā migā gulēdams, reiz saķēris vienu nebēdīgu peli. Pele nu sākusi dikti lūgties, lai palaižot šo vaļā, nelaimes gadījumā šī arī viņam palīdzēšot. Par
Vilku mate māocījusi dēlu, lai skaitot pātarus. Dēls atbildējis, ka nemākot. Vilku māte prasījusi, ko tad šis mākot? Jaunais vilks atbildējis: “Jēruļi, kazuļi, tie mani
Lapsa reiz cēlusies pār upi. Bet plostā, caurumā, iesprūdusi kāja. Dažas nedēļas nabadzīte savārgusi uz plosta: nemācējusi kāju izpestīt laukā. Beidzot nīkulei ādā ieviesušies ložņātāji
Zaķis žēlojies pie Dieva par to, ka viņš tāds bailīgs esot radīts. Dievs atteicis: “Par to tev atkal garas ausis, ka vari smalki dzirdēt savu
Dārzā kaltēts siers, bet krauklis tur izmaknījies vienu gabalu un aizlaidies pa visiem ezeriem. Te vārnas, žagatas un lapsa – kur bijušas, kur ne? –
Kad Dievs visus zvērus, putnus un citus dzīvniekus gan zemes virsū, gan ūdenī bija radījis, tad izrādījās, ka par visiem bailīgākais bija zaķis. No viņa
Reizi krauklis, skrīdams car ustobu, īraudzīja pakuortu sīru un, pajēmis tū, aizskrējis uz mežu. Atsasēdis kukā, suoka tū kņuobt. Kur bejuse, nabejuse? — daīt pi
Zaķītis esot bīš tas vienīgais radījums, no kā neviens neesot bēdzis. Viņam vien esot bīš no visiem jābēg; un par to viņš gauži noskaities un
Lapsa reiz aicināsi starku pie sevis sērstu un devusi šķīstu ēdienu uz lēznim telēķim. Bet lapsa vie visu apēdusi, starka ar savu garo knāpi nekā
Zaķis žēlojies, ka viņam uzbrūkot visādi zvēri un putni, bet neviens pats no viņa nebīstoties. Tā nu viņš skrēš uz ezeru un gribēš slīcināties. Ezera
Lapsa ienāca vienās mājās, uzkāpa istabas augšā un sacīja gailim: “Labrīt, kaimiņ, kāpi nu zemē, saderēsim mieru, jo tagad visi draudzību saderējuši.” Bet gailis, kaklu
No zaķa nebijies neviens kustonis, tāpēc tas apņēmies slīcināties. Pašu laiku, kad zaķis gājis dīķa malā, tā ielēkusi varde udenī, ka pļaukšķējis vien. Zaķis redzēdams,
