Krauklis
Krauklis aizlaidies pie nama durvim, nosēdies uz celma un klausījies, klausījies, vai neiedziedāsies kāds istabā. Taī brīdī saimniece namā kapājusi kaulainu gaļu: “Kram, kram!” Krauklis
Krauklis aizlaidies pie nama durvim, nosēdies uz celma un klausījies, klausījies, vai neiedziedāsies kāds istabā. Taī brīdī saimniece namā kapājusi kaulainu gaļu: “Kram, kram!” Krauklis
Dzeguze pieskrējusi pie veca veca arāja, kas stipri bijis kurls un prasījusi: kur govju meitas esot? Arājs klausījies: “Ko, ko?” Prasījusi vēl reiz; bet šis
Reiz dzeguze prasīja kurlam arājam pēc govju meitām, bet vecis nedzirdēja un prasīja: “Ko, ko?” un nospļāvās. Dzeguze aizskrēja teikdama: “Ku! ku!” un arī nospļāvās,
Pupute atskrēja pi cylvākim tad, kad tī cītja maizes tryukumu un baruojuos ar pupom. Padzierduse, ka cylvāku bārni streiduos ap vīnu lelu pupu un klīdz:
Dzērve zinājusi, ka muižas rijās meitas, kuldamas, arvienu dziedot. Aizlaidusies turp; bet, par nelaimi, bijusi sestdienas diena: meitas visu nedēļu nokūlušās gurdenas, šoreiz nedziedājušas; tikai
Pelēkais strazds redzējis, ka nikna saimniece rudeņa laikā izdzinusi gana puiku basām kājām ganos. Puika, kājas cilādams brēcis: “Kājas salst! kājas salst! Saimniece, vīžu!” Tādēļ
Tutiņš (griezu sugas) aiztecējis pie ganiem. Bet ganiem pašā tai brīdī bij maza nelaime: lopi noēduši labību un saimnieks, ar rīksti rokā, jau notvēris pirmo
Melnais strazds laidies pirtij garām, kur tobrīd meitas pērušās. Paskatījies mazu nieciņu un tad aizlaidies puišiem stāstīt: “Es tupēju, es tupēju pirts paspāmē, pirts paspārnē;
Mednis plījies teterim virsū, lai atdodot jele viņam savu dziesmu: neesot iemācījies un bešā ari netiktu palikt. Teteris lielījies: “Mana dziesma varena dziesma; ja es
Strods, skrīdams car pierti, īraudzīja, ka tur puiši peras. Nūsametīs kūka zorā pret lugu, suoka virt: “Puiši piertī peras, es pa lūgu verūs, verūs, fiuu
Dumpis izmācījies ļoti dikti kliegt un lielījies, ka viņš kliegšot, tad zeme plīsīšot. Dievs tad atļāvis dumpam tik tad dūkt, ka viņš knāpi iebāzis dūņās.
Grieza notecējusi pie ganiem dziesmas klausīties. Bet tiem bijuši briesmīgi nikni suņi; tik tik paspējusi vēl iebēgt rudzu laukā. Te drošumā ņēmusies suņus apdziedāt: “Briest
Ūpis esot lielījies, kad viņš kliegšot, tad kalni plīsīšot. Tāda lielība Dievam nepatikusi, viņš aizliedzis ūpim virs zemes kliegt; ja gribot, lai tad iebāžot galvu
Ūpis gribējis laisties uz istabas augšu, lai pa griestu caurumu noklausītos, kā meitas šūdamas, adīdamas dziedāšot. Bet, par nelaimi, iemaldījies ābeļu dārzā, kur kāds vecītis
Pūce arī ieskrējusi mājās no cilvēkiem dziesmas mācīties. Bet – kā gadījies, kā ne? – uzkūlusies uz istabas augšu pie vistām. Tūliņ vienu vistu noēdusi;
Žagata nometusies uz sētas mieta. Pārradies kuilis no ganiem, atplēsis kūts durvis un ielauzies pie ērzeļa. Ērzelis spārdījis nelūgto un rēcis; bet kuilis draudzībā atrukšķējis:
Pelēkā cielava veselu cēlienu nostaigājusi vecam arājam pakaļ, gaidīdama, vai nedziedās? Bet tik veci jau labprāt nedzied gandrīz nekad, tādēļ nabadzīte izgaidījusies velti un palikusi
Žubīte lēkājusi pa ozolu zariem un ap ganu meitu; bet tā nedziedājusi un nedziedājusi. Te pienācis puisis, tas apķēris meitu un noskūpstījis. Ko nu gaidīt?
