Vālodze
Vālodze skrējusi uz Daugavu no laiviniekiem dziesmas mācīties; bet, par nelaimi, tobrīd neviens nedziedājis. Nu laidusies atpakaļ un ieraudzījusi tādu gabalu taļāk vecīti upmalā guļam.
Vālodze skrējusi uz Daugavu no laiviniekiem dziesmas mācīties; bet, par nelaimi, tobrīd neviens nedziedājis. Nu laidusies atpakaļ un ieraudzījusi tādu gabalu taļāk vecīti upmalā guļam.
Vistiķis (vītītes kauķis) ieraudzījis jaunu puisi ecējam. Ielaidies sīkos smalkos krūmos paslēpties un nu tikai klausījies, kā puisis trallinājis, visādi izlocīdams svilpojis. Mēģinājies puisim pakaļ
Grozgalvis (griezgalvis, tītiņš) ielaidies mājās, kur patlaban gani durvju priekšā azaidu ēduši. Bet saimniece, skopule, nemaz nepielējusi putrai pienu. Ēduši, ēduši, uz vienu reizi sāks
Zoss saka uz cilvēku bērniem: “Re, re, kur grāmata! Re, re, kur grāmata!” Bet kad zosu bars nodomājis paslepen labībā iet, tad tās runā: “Pa
Mazais syla zaltgalvīts skrēja car medinīkim, kuri sakruovuši gunkuri, cepja brīdi. Nūtupīs tyvuokā zorā, pasabreinuoja, pagrūzīja mozū galviņu un skaisti aizdzīduoja: “Pīci mani gyva, Seši
Reiz Burtnieku ezerā salaka ar ķīsi saderējuši skrieties no Košķeles līdz Burtnieku Lielajam krogam: kurš būšot naigāks, tas palikšot ezerā dzīvot; kurš ne, tam jāpošas
Sams, domādams, ka Daugavā par daudz grūta dzīve, sāka iet uz augšu un iegriezās Ogrē. Ogrē viņš satika uli. Kā jau daždien ienācejs, viņš, laipni
Ulis stāstījis par savu likteni tā: “Kad es agrāk dzīvoju kalnu starpā (t, i, upē), tad man bija pieci sprīži acu starpā, bet kamēr iegāju
Ķikuts (pērkoņkaza [Talsu apg.] Ķiku kaza [Jaun-Sesavā] mēŗkaza [Nītaurē] berukaza [Džūkstē]) ielaidies vienā mājā, kur pašu to brīdi saimniecei pagrabā piens izlijis. Saimniece saukusi kaķi
Pie viena ezera reiz dzīvoja skolnieks, viņš bieži gāja uz ezeru un berza tur zivīm maizi. Zivis bija tā pie viņa pieradušas, ka viņš ar
Stērsta ielaidusies pašā dienas vidū pagalmā, kur sieva gulēdama klusinājusi bērniņu un sniegusi krūti: “Še cicis, še cicis!” Tas stērstai paticis, tādēļ dziedājusi: “Ci, ci,
Reiz jūrā redzēta tik liela zivs, ka bēdas: spuri vien stāvējuši gaisā, kā vesels mežs un augums bijis tik liels, ka astes galu nemaz nevarējuši
Balodis nolaidies pie māju durvim, kur saimnieks ragavas taisījis. Pašu laiku arī kaimiņš ienācis pagalmā saimnieku kūmās aicināt. Kaimiņš padevis dievpalīgu un teicis: “Kūm, kūm,
Jūrā dzīvojot liela zivs, kuŗu saucot par Lēvijatānu. Kad šī zivs par naktim skraidot, tad viņas spuras atspīdot pie debesim. Tas atspīdums esot kāvi. Reiz
Viens puisis gribējis pakārties, cīrulis skrējis garām, redzējis to un saucis: “Drīz būs, drīz būs!” Tā tad arī palikusi cīruļa dziesma.
Jūrā vienā vietā griežoties milzīga vērpute. Pie šīs vērputes glūnot liela zivs. Ja kāds kuģis vērputē iekļūstot, tad zivs aprijot slīkoņus. Reiz kāds kuģis ieskrējis
Pelēkais (mazais) čakstēns ieskrējis mājās, kad patlaban saimniece dzenājusi vistas no lecekļa, saukdama: “Tiš perēt, tiš perēt!” Čakstēns domājis, ka uz viņu sacīts, tādeļ steigšus
Žubīte lēkājusi pa ozolu zariem un ap ganu meitu; bet tā nedziedājusi un nedziedājusi. Te pienācis puisis, tas apķēris meitu un noskūpstījis. Ko nu gaidīt?
