Ugunis
Kāda saimniece katru vakaru aprausa uguni ar pelniem, lai līdz rītam neizdzistu jeb kāda dzirkstele neaiztaptu projām. Bet otrās mājās, tā saimniece daudzreiz spārdīja uguni
Kāda saimniece katru vakaru aprausa uguni ar pelniem, lai līdz rītam neizdzistu jeb kāda dzirkstele neaiztaptu projām. Bet otrās mājās, tā saimniece daudzreiz spārdīja uguni
Visi koki nomu deva, Priede, egle vien nedeva; Priede, egle, tā bagāta, Tā nodeva pavasari.
Apinis ar rāceni bija sūru sūrā ienaidā un kādreiz saskaitušies sāka lamāties. Apinis sacīja: “Tu ļaužu slepkava!” Pēc tam drīzi abi salaba un nu iesāka
Dabūj’ vienu baltu pupu, Stadīj’ kalna galiņā. Tā izauga liela gara Līdz pašām debesim. Es uzkāpu debesīs Pa tiem pupas zariņiem.
Reiz pavasari bijis ļoti karsts laiks. Viena saimniece sacepusi maizi krāsnī un skrējusi uz tīrumu miežus laistīt. Atnākusi mājā, viņa lūko maizi krāsnī un redz,
Kad pagāni ķēruši Pestītāju, lai sistu krustā, Pestītājs paslēpies aiz apses, bet apse to dzinusi nost un solījusies nodot pagāniem. Pestītājs, bēgdams prom, teicis: “Drebi
Kad vācieši nonākuši latviešu zemē, tad viņi līdz ar citām lietām atveduši arī puķes. Latvieši tās pirkuši ar lielu prieku. Puķu pardevējs reiz ļoti slavējis
Reiz saimniece ņēma sviestu un sauju miltu un nodomāja izcept varenu rausi. Liekot uz lizes, rausis izskatījies tik garšīgs, ka saimnieces septiņiem bērniem un vectēvam
Vāģi lielījušies, ka šiem ziemu labāki, ragavas, ka šām vasaru labāki; bet zirgs teicis, ka šim tas pats posts vasaru kā ziemu.
Seniem latviešiem nebija nekā, no kā taisīt ratu smērus. Viņi tos smērējuši ar saspiestām bekām. Tā smērēti rati esot dikti kaukuši. Izbraucot viņi sacījuši: “Kai
Kad raunēniešu vēveri žigli auž, tad stelles saka: “Šķiņķi gaļas, klaipu maizes, — šķiņķi gaļas, klaipu maizes!” Lēni aužot: “Bads bijis, bads būs, — bads
Reiz pupa, salms un ogle nolēma doties ceļojumā pa pasauli. Viņi gāja, gāja, līdz nonāca pie mazas upītes. Bet kā lai tiek pāri? Salms izdomāja
Tāsis (bērza miza) lielīdamies smēja sviķi: “Es esmu čakls un jautrs, bet tu tikai izkūpi vien!” “Labi, kaimiņ, labi! Ko ar tevi tiepšos? Noliksimies abi
Dārzā auga dārznieka potēta, kopta un tīrīta ābele. Tās zari bija ar āboliem gluži pilli, un tāpēc noliekušies uz zemi, gandrīz ikkatram, tos uzskatot, uznāca
Veca peka auga ozola celma tuvumā. Taisni turpat celmam izlīda jauna ozoliņa atvasa. Bet peka lepnumā viņu bargi nopaļāja: “Tāds tievs nabadziņš nekaunas man, vecai
Ozols reiz lielījies, ka viņam neviena vētra nekā nevarot darīt, un apsmēš niedres, ka tās no katra vēja lokoties. Niedres tik noklausīšās un nekā neatbildēšas.
Ošam sieva, kļavam sieva, Ozolam vien nevaid; Ozoliņis lūkojās Gar visām pļavmalām.
Senākos laikos esot visi koki runājuši. Kad cilvēks gribējis cirst kādu taisnu koku, tad tas sacījis: “Ej cērt to līko koku, tas ir nesmuks, es
