Ūpis
Ūpis gribējis laisties uz istabas augšu, lai pa griestu caurumu noklausītos, kā meitas šūdamas, adīdamas dziedāšot. Bet, par nelaimi, iemaldījies ābeļu dārzā, kur kāds vecītis
Ūpis gribējis laisties uz istabas augšu, lai pa griestu caurumu noklausītos, kā meitas šūdamas, adīdamas dziedāšot. Bet, par nelaimi, iemaldījies ābeļu dārzā, kur kāds vecītis
Reiz bīsi viena vārna, kas gribēsi būt skaistāka par citim putnim. Viņa nu pērusies ūdenī, bet palikusi tāda pati mella un pelēka kā bīsi. Tad
Lapsa bija iekritusi dziļā bedrē un netika vairs laukā. Bedres malā vienā kokā bija strazda pereklis. Lapsa, ieraudzījusi strazdu, saka: “Es apēdīšu tavus bērnus.” Strazds
Sīki putni kāzas dzēra, Strazdiņš tek raudādams, Strazdiņš tek raudādams, Ko būs ņemt vedējos.
Ai, ai, zvirbuli, kad ņemsi sievu? “Rudeni, rudeni ap miežu laiku.” Visus putniņus kāzās aicina, Pūcīte palika neaicināta.
Reiz puiši, pieguļā būdami, izņēmuši ūpim bērnus, un ūpis, pa nakti apkārt skriedams, saucis: “Ūpim bērnus atdodiet, ūpim bērnus atdodiet!” Bet puiši par šādu ūpja
Reiz kāds cilvēks piegājis pie ūpja lizda un gribējis izņemt viņa bērnus. Ūpis, apkārt lidinādamies, teicis, lai neaizkarot, jo citādi slikti klāšoties. Bet cilvēks nepaklausījis
Balūdis ar zvirbuli sasarunuoja, kūpā padareiškus olu. Padarēja olu un suoka dzert. Izdzēre jī pa vīnam māram, izdzēre pa ūtram un pa trešam. Bolūdis, kai
Citi putni savus bērnus Pa zemīti brēcināja; Vālodzīte gudra sieva, Tā pakāra šūpulīti.
Saimniece aiznesa kaķi uz klēti, lai žurkas medītu. Pa brītiņam ierauga: skrien viena žurka. Tā tūliņ tai mugurā un ēd nost. Apēd, nu gribas dzert,
Vienreiz pele ar zvirbuli kopā krāja ziemai barību. Atnāca rudens, sāk šie savā starpā dalīt vasaras krājumu pus uz pusi. Dalīja, dalīja, nevarēja satikt —
Reiz lācis gāš nejauši garēm gar ceplīša pērkli, kur atradušies tikai mazie ceplēni. Kad nu vecais ceplīts pārnācis, tad šie ar bailēm stāstīši, cik lielu
Sīlis rudenī, uz zirņu stirtas uztupies, saka: “Strunkuliņš, strunkuliņš!” bet pavasarī, uz mēslu gubas stāvēdams, saka: “Kukulītis, kukulītis!” J. Rubenis Ērgļos
Vienā purvā dzīvojis starks un dzērve. Viņiem bijusi katram sava būdiņa. Vienreiz starks iedomājies precēties un čāpojis pa purvu uz otru malu pie dzērves. Aizgājis
Kad sīlis rudenī graudus paēdis, tad tas, izpaurējies uz labības gubām tupēdams, brēc: “Akots, akots!” Pavasarī, kad nekā vairs nav uz laukiem ko knābāt, tas,
Guļbis dzeivuoja vīnā dīķa molā un peile ūtrā. Guļbjam palyka garlaicīgi un tys sagudruoja īt uz peili svuotūs [kr. cdfnm, precinieks]. Puormuovis dīķi, soka: “Peilīt,
Viens baznīckungs turējis muiželi. Apsējis zirņus. Bet vārnas lasījušas un ēdušas tos zirņus. Tad viņš licis darbiniekiem izrakt dīķīti lauka vidū un ielējis tur brandavīna.
Vārna noskatījusies, cik gulbis balts un skaists, un palikusi skaudīga. Kad nu gulbis aizmidzis, tad vārna tam pielaidusies klāt un apmētājusi to ar dubļiem gluži
