Ūpis
Ūpis gribējis laisties uz istabas augšu, lai pa griestu caurumu noklausītos, kā meitas šūdamas, adīdamas dziedāšot. Bet, par nelaimi, iemaldījies ābeļu dārzā, kur kāds vecītis
Ūpis gribējis laisties uz istabas augšu, lai pa griestu caurumu noklausītos, kā meitas šūdamas, adīdamas dziedāšot. Bet, par nelaimi, iemaldījies ābeļu dārzā, kur kāds vecītis
Reiz bīsi viena vārna, kas gribēsi būt skaistāka par citim putnim. Viņa nu pērusies ūdenī, bet palikusi tāda pati mella un pelēka kā bīsi. Tad
Lapsa bija iekritusi dziļā bedrē un netika vairs laukā. Bedres malā vienā kokā bija strazda pereklis. Lapsa, ieraudzījusi strazdu, saka: “Es apēdīšu tavus bērnus.” Strazds
Sīki putni kāzas dzēra, Strazdiņš tek raudādams, Strazdiņš tek raudādams, Ko būs ņemt vedējos.
Ai, ai, zvirbuli, kad ņemsi sievu? “Rudeni, rudeni ap miežu laiku.” Visus putniņus kāzās aicina, Pūcīte palika neaicināta.
Reiz puiši, pieguļā būdami, izņēmuši ūpim bērnus, un ūpis, pa nakti apkārt skriedams, saucis: “Ūpim bērnus atdodiet, ūpim bērnus atdodiet!” Bet puiši par šādu ūpja
Reiz kāds cilvēks piegājis pie ūpja lizda un gribējis izņemt viņa bērnus. Ūpis, apkārt lidinādamies, teicis, lai neaizkarot, jo citādi slikti klāšoties. Bet cilvēks nepaklausījis
Balūdis ar zvirbuli sasarunuoja, kūpā padareiškus olu. Padarēja olu un suoka dzert. Izdzēre jī pa vīnam māram, izdzēre pa ūtram un pa trešam. Bolūdis, kai
Citi putni savus bērnus Pa zemīti brēcināja; Vālodzīte gudra sieva, Tā pakāra šūpulīti.
Saimniece aiznesa kaķi uz klēti, lai žurkas medītu. Pa brītiņam ierauga: skrien viena žurka. Tā tūliņ tai mugurā un ēd nost. Apēd, nu gribas dzert,
Vienreiz pele ar zvirbuli kopā krāja ziemai barību. Atnāca rudens, sāk šie savā starpā dalīt vasaras krājumu pus uz pusi. Dalīja, dalīja, nevarēja satikt —
Reiz lācis gāš nejauši garēm gar ceplīša pērkli, kur atradušies tikai mazie ceplēni. Kad nu vecais ceplīts pārnācis, tad šie ar bailēm stāstīši, cik lielu
Ērglis sagrāba zaķi un nejauki plosīja. Zvirbulis gaisā to redzēdams kā traks zaķi smej un mēdī, sacīdams: “Redz, Antiņ, kur nu stabulīte? Vai tu nevarēji
Reiz vārna taisījusi sev kāzas un tādēļ lūgusi no citiem putniem spalvas, ar ko izrotāties. Visi putni arī devuši. Bet kāzās vāma sākusi lepoties ar
Vienreiz krupis brauca pa mežu ar baltas maizes vezumu, un satika vēzi. Vēzis lūdzās krupim vienu baltu maizi un krupis iedeva arī, lai ēd. Kamēr
Vanags gaisā lidinādamies ieraudzīja zalti zemē. Viņš – pēc gaļas kārs – nolidinājās un aprija zalti. Zaltis, briesmas ciesdams, iedzēla vanagam sirdī, ka šis tūlin
Jaukā vasaras dienā lakstīgala pogāja. Te atnāca vanags, sacīdams: “Izmāci mani arī tā pogāt!” “Labi, labi! bet tad tev jānāk katru dienu no vietas.” Tā
Vienreiz gailītis gāja pa ceļu un ieraudzīja vistiņu braucam. Gailītis vaicāja: “Ko tu vedi?” Vistiņa atteica: “Zirņus!” “Vai!” gailītis sūkājās, “kā gribas ēst; es vakar
