Skudre un sisenis
Skudre strādāsi visu vasaru, taisīsi savu māju un krāsi ziemai pārtiku. Sisenis tikai lēkāš, dziedāš un priecājies. Rudenī uznācis auksts laiks un siseņam nebīš ne
Skudre strādāsi visu vasaru, taisīsi savu māju un krāsi ziemai pārtiku. Sisenis tikai lēkāš, dziedāš un priecājies. Rudenī uznācis auksts laiks un siseņam nebīš ne
Vienā ezerā dzīvoja dzelmes ķēniņš, kuram bija ļoti skaista meita, kas reiz piepēži pazuda. Ķēniņš domājis, ka viņa būšot mežā apmaldījusies, bet cielaviņa viņam izstāstījusi,
Rudeni, jau sniegam nākot, gadījies zemniekam uz lauka atrast pusnosalušu vardi. Nabaga vardīte gauži lūdzās, lai zemnieks to glābtu no aukstuma nāves un aiznestu savā
Reiz gājušas divas meitas pa lauku. Kādā vietā tās ieraudzījušas krupi, kurš bijis ievainots un nevarējis paiet. “To draņķi vajag nosist” pirmā meita sacījusi: “tāds
Lapsa izsmējusi vēzi, ka tas nemaz nemākot skriet, atpakaļis vien velkoties. Vēzis sacījis, lai šī nemaz nelieloties, šis vēl šo varēšot noskriet. Lapsa tūlin gatava
Vienai meitai upē mazgājoties uzlēca krupis uz krūtim un tā piesūcās klāt, ka nekā vairs viņu nevarēja noraut. Ar pakaļas kājām viņš tā bija iespiedies
Lapsas kūmiņš kādudien bija ieradies ūdens malā savas slāpes dzisināt. Te viņš ieraudzīja gliemēzi. Tam nu viņš, apzinādamies savus spēkus, piesolīja līgumu: kurš no abiem
Pļavās pie Goļaniem reiz dzīvoja lielas čūskas, resnas un garas kā desas. Reiz, kad vajadzēja sienu pļaut, puiši bija sabijušies un sāka ruāt, Ja atrastos
Vīnu reizi lopsa staiguoja pa mežu barības maklātu, un staigodama izguoja uz desmit verstu garu gruovi. Tur jei sateik ezi un sveicyna: “Vasals, kum!” Ezis
Ezis sarunājās ar savu brāli, otru ezi, zaķi piejokot. Mežmalā bija dziļš grāvis; abi eži nostājās viens vienā grāvja galā, otrs otrā un tad tas
Ezis un zaķis salīguši sava starpā, ka tas, kas ātrāki noskries līdz norunātai vietai, dabūs no uzvarētā viņa spalvu. Ezis, apzinādamies savu nespēcību tanī ziņā,
Vuorna sagyva vēzi un, atsasāduse veitulā, gribēja baudeit brūkasti. Vēzis, radzādams, ka nuove ir kluot, suoka lyugtīs: “Palaid”, soka, “vuorneņ, mani vaļā, es asu lobs
Vuorna, staiguodama pa azarmali, atroda vēzi. Prīcīga, ka byus lobs kimūss, saķēra tū un nesja uz perekli. Vēzis radzādams, ka nuove tyvojas, suoka pruotuot, kai
Žurka aizgāja upē mazgāties, bet vēzis ierāva viņu dzelmē. Tad žurka teica: “Laid mani vaļā un nāc labāk līdz uz manām mājām!” Vēzis gāja arī
Varde, satikusi no rīta gaili, dod tam labu rītu: “Labrīt! augstu dziedātājs.” Gailis atbild: “Labrīt, labrīt! augstu lēkātāja.” Varde it priecīga iesaucās: “Redz, prot arī
Reiz Burtnieku ezerā salaka ar ķīsi saderējuši skrieties no Košķeles līdz Burtnieku Lielajam krogam: kurš būšot naigāks, tas palikšot ezerā dzīvot; kurš ne, tam jāpošas
Sams, domādams, ka Daugavā par daudz grūta dzīve, sāka iet uz augšu un iegriezās Ogrē. Ogrē viņš satika uli. Kā jau daždien ienācejs, viņš, laipni
Ulis stāstījis par savu likteni tā: “Kad es agrāk dzīvoju kalnu starpā (t, i, upē), tad man bija pieci sprīži acu starpā, bet kamēr iegāju
