Rāpuļi un vanags
Vienreiz krupis brauca pa mežu ar baltas maizes vezumu, un satika vēzi. Vēzis lūdzās krupim vienu baltu maizi un krupis iedeva arī, lai ēd. Kamēr
Vienreiz krupis brauca pa mežu ar baltas maizes vezumu, un satika vēzi. Vēzis lūdzās krupim vienu baltu maizi un krupis iedeva arī, lai ēd. Kamēr
Vanags gaisā lidinādamies ieraudzīja zalti zemē. Viņš – pēc gaļas kārs – nolidinājās un aprija zalti. Zaltis, briesmas ciesdams, iedzēla vanagam sirdī, ka šis tūlin
Jaukā vasaras dienā lakstīgala pogāja. Te atnāca vanags, sacīdams: “Izmāci mani arī tā pogāt!” “Labi, labi! bet tad tev jānāk katru dienu no vietas.” Tā
Vienreiz gailītis gāja pa ceļu un ieraudzīja vistiņu braucam. Gailītis vaicāja: “Ko tu vedi?” Vistiņa atteica: “Zirņus!” “Vai!” gailītis sūkājās, “kā gribas ēst; es vakar
Vanags briesmīgi bij izsalcis. Un, kā par spīti vēl, nekur un nekur iedomāties kumosu saķert. Ozolā, tur nu būtu bijuši pūculēni ligzdā: bet vecā pūce
Pelēkais strazds esot mācījis balodim pērkli taisīt, teikdams: “Papriekšu lieci kociņus krustim un tad smalkus žagarus virsū!” Bet balodis bijis nepacietīgs – saucis: “Protu, protu!”
Balodis gribējis iemācīties lizdu taisīt. Nolaidies pie žagatas un lūdzies, lai pamācot. Žagata rādījusi, rādījusi, bet nebijis lizds ne labi pusē – šis iesaucies: “Protu,
Lielvārdes pagastā reiz dzīvojis viens starku pāris. Pie starka mātītes dažreiz atlaidies kāds svešs starks. Bet vecais starks kādreiz sasaucis citus starkus, kuri visi pēc
Dzeivuoja vecis i buoba. Jim beja raiba vistiņa. Tei nū-dēja zalta ūliņu. Vecis syta, syta šū ūliņu, bet nasasyta; buoba syta, syta – nasasyta. Srēja
Vienā mājā kādā augstā kokā bīš uzvilkts starkas pērklis. Pavasarī tai pērklī nometušās divas starkas. Mājas puisis reiz uzkāpis tai kokā, izņēmis vienu starkas olu
Gailis, uz sētas tupēdams, redzēja pīli gāzelēdamies ejam uz dīķi. Viņš, gribēdams pīli izzobot, lēca no sētas zemē, gāja tai lepni blakām un uzpūties sacīja:
Starka perklī kāds ielicis svešu putnu olu, ko starka mātīte nezinit izperējusi. Tad salaidušies daudz apkārtejo starku, kuri perētāju mātīti iespīlējuši koka staklē, kur tā
Gailis noskatījies, ka pīle lēni un smagi čāpojusi uz ezermalu. Par to nu viņš pīli piezobojis sacīdams: “Tu nu gan, kā redzams, dancot nemaz neesi
Melnais svētelis no laika gala esot baltajiem svēteļiem par tiesnesi. Reiz baltajiem svēteļiem bijis saimnieka sētsvidū lizds. Mātīte izdējusi piecas olas. Bet kamēr vienu dienu
Lapsa nogājusi pie dzērves, lai iemācot lidot. Dzērve saņēmusi lapsu, uznesusi augstu, augstu un tad laidusi zemē, teikdama: “Kruķi kvasti! kruķi kvasti!” [No krievu: rhenb
Reiz viens puisis pārmainījis starka pereklī zoss olas pret starka olām. Kad nu starka matīte izperējusi zosulēnus, tad sanācis tik daudz starku, ka ne izskaitīt
Lapsa visas gudrības mācēja, tikai pa gaisu laisties vēl ne. Nogājusi pie svēteļa to gudrību arī izmācīties. Svētelis paņēmis lapsu aiz pakauša un nesis gaisā.
Lopsa vysas gudrības zynuoja, tik pa gaisu skrīt vēl namuocēja. Nūguojuse pi vonoga, lyudzās ari šitai gudrībai jū izmuocīt. Vonogs pajēmja lopsu aiz pakauša un
