Mājas lopi ceļ ēku
Viens saimnieka dēls gribēja kāzas taisīt un ielika vērsi, vepri, avinu un gaili barot. Kādreiz avins sacīja: “Mīļi brālīši! mūs jau laikam kaus, tādēļ bēgsim
Viens saimnieka dēls gribēja kāzas taisīt un ielika vērsi, vepri, avinu un gaili barot. Kādreiz avins sacīja: “Mīļi brālīši! mūs jau laikam kaus, tādēļ bēgsim
Kādu reizi āzis, gailis un zosu tēviņš izgājuši no mājām laimes meklēt. Te pienācis vakars un viņi uzgājuši mežā mājiņu, kur apmetušies par nakti. Āzis
Reiz vērsis visus mājas kustoņus saaicināja kūti būvēt. Visi arī sanāca. Bet kad sāka būvēt, tad cits pēc cita aizgāja, jo darbs bija grūts. Nu
Kuilītis bija nodomājis mājas celt. Viņš lūdza vērsi, tekuli, lāci, zostēviņu un gaili talkā. Bet visi atteicās un aizbildinājās ar šādiem tādiem steidzamiem vasaras darbiem:
Citu reiz bijis kādam saimniekam vepris. Saimnieks kopa vepri ļoti maz, un maz par to bēdāja. Vepris, redzēdams, ka pusbadā un aukstumā jādzīvo, atstāja savu
Vilks noķēris trusi un gribējis to norīt. Trusis teicis, ka viņa gaļa neesot garda, bet lai šis papriekšu noskaitot lūgšanu, tad gaļa labāki smeķēšot. Vilks
Vērsis, dzestrā rītā no kūts izlaists, pamanījis aiz muguras dīķi kūpam (miglojam). Tūliņ skrējis no mājas ārā, maurodams: “Bēdziet, bēdziet! zeme deg.” Sivēns, auns, zosins
Vilks izgājis pamedīt. Izlavījās cauru dienu: nekā. Te ierauga oša galā strazdam ligzdu. Vilks tūliņ liels: “Nosviedi man vienu bērnu; ja ne, nokrimtīšu osi un
Vienai saimniecei bij tāds sivēns: kurš vien viņu ieraudzīja, tas spēra to ar kāju un dēvēja par Kverkli. Tad sivēns vienreiz sasirdījās un gāja labāk
Reiz vērsis gājis mežā ganīties un saticis pulka vilku. Vilki vaicājuši: “Vēršeli, vēršeli, vai tev nav bail no mums?” “Ko no tādiem kaķiem izbaidīšos?” Tā
Reiz sadraudzējušies kopā vepris, āzis, gailis, pīle un nosprieduši pie cilvēkiem vairs nedzīvot, bet doties mežā un uzmeklēt pašiem savu dzīves vietu. Tā viņi arī
Āzis dzēris pie upes. Padzēries, sitis kāju pie zemes un sacījis: “Ne par pašu vilku nebēdāšu!” Vilks, krūmos stāvēdams, to dzirdējis un uzsaucis: “Andriev, ko
Vienai saimniecei bija sivēns. Un tas vairs negribēja ilgāki pie viņas dzīvot, jo dodot par daudz maz ēst. Tad sivēns ņēmās, aizbēga uz mežu, uzcēla
Vilks satvēra āzi, pārsvieda uz muguras un stiepa uz mežu. Kazas prasīja: “Mikiņ, Mikiņ! nu tu aizjāji, bet kad nāksi atpakaļ?” “Redzēs gan, kā vedīsies;
Vilks, gar teļu aploku ložņādams, kāri glūn uz teļiem. Saimnieks uzsauc: “Neglūni uz maniem teļiem!” “Kā? vai man tavu teļu nebūs brīv aplokā skatīties.”
Stirna reiz paslēpa bērnus šķūnī, piesacīdama: “Bērni mīļie! nelaidiet neviena iekšā, kamēr es jūs saukšu šādiem vārdiem: bērniņi mīļie, laidiet mani iekšā: pilni ragi siena,
Mežā mazā istabiņā dzīvoja viena kaza ar diviem kazlēniem. Katrureiz, kad viņa izgāja laukā zāli ēst, viņa piekodināja bērniem, lai aiztaisa labi durvis, un lai
Reiz vilks sastapa aunu meža malā un sacīja: – Es tevi apēdīšu! Avens mierīgi atbildēja: – Kam tev pūlēties mani ēst? Nostājies lejā un atplēt
