Reiz gani mežmalā ganīja aitas. Kādu dienu atnāca vilks un aiznesa vienu aitu. Nākamajā dienā viņš atnāca atkal un aiznesa vēl vienu aitu. Tā vilks nāca gandrīz katru dienu un pamazām aiznesa gandrīz visas aitas.

Gani sāka domāt:
– Ko lai tagad dara?

Kādu dienu viņi sacirta apses malku un izkurināja pirti. Kad pirts bija karsta, gani sauca:
– Vilks, vilks, nāc uz pirti!

Vilks jautāja:
– Ar kādu malku jūs kurinājāt pirti?

Gani atbildēja:
– Ar apses malku.

Vilks teica:
– Es neiešu. Tā ir rūgta malka.

Tad gani izkurināja pirti ar bērza malku un atkal sauca:
– Vilks, vilks, nāc uz pirti!

Vilks jautāja:
– Ar kādu malku jūs kurinājāt pirti?

– Ar bērza malku, – atbildēja gani.

– Es neiešu. Tā ir rūgta malka, – teica vilks.

Tad gani izkurināja pirti ar egles malku un sauca:
– Vilks, vilks, nāc uz pirti!

Vilks atkal jautāja:
– Ar kādu malku jūs kurinājāt pirti?

– Ar egles malku, – atbildēja gani.

– Es neiešu. Tā ir rūgta malka, – teica vilks.

Beidzot gani izkurināja pirti ar ābeles malku un sauca:
– Vilks, vilks, nāc uz pirti!

Vilks jautāja:
– Ar kādu malku jūs kurinājāt pirti?

– Ar ābeles malku, – atbildēja gani.

– Tad gan iešu! Tā ir laba malka, – teica vilks un devās uz pirti.

Gani uzcēla vilku uz lāvas, uzlēja garu un sāka viņu pērt ar pirtsslotām. Viņi pēra vilku tik ilgi, līdz tas kļuva pavisam nespēcīgs.

Tad gani jautāja:
– Vai tu vēl zagsi mūsu aitas?

Vilks ātri atbildēja:
– Nē, nē! Vairs nezagšu!

Tad gani vilku palaida vaļā, un vilks aizskrēja prom.