Vilks nes āzi
Vilks satvēra āzi, pārsvieda uz muguras un stiepa uz mežu. Kazas prasīja: “Mikiņ, Mikiņ! nu tu aizjāji, bet kad nāksi atpakaļ?” “Redzēs gan, kā vedīsies;
Vilks satvēra āzi, pārsvieda uz muguras un stiepa uz mežu. Kazas prasīja: “Mikiņ, Mikiņ! nu tu aizjāji, bet kad nāksi atpakaļ?” “Redzēs gan, kā vedīsies;
Vilks, gar teļu aploku ložņādams, kāri glūn uz teļiem. Saimnieks uzsauc: “Neglūni uz maniem teļiem!” “Kā? vai man tavu teļu nebūs brīv aplokā skatīties.”
Stirna reiz paslēpa bērnus šķūnī, piesacīdama: “Bērni mīļie! nelaidiet neviena iekšā, kamēr es jūs saukšu šādiem vārdiem: bērniņi mīļie, laidiet mani iekšā: pilni ragi siena,
Mežā mazā istabiņā dzīvoja viena kaza ar diviem kazlēniem. Katrureiz, kad viņa izgāja laukā zāli ēst, viņa piekodināja bērniem, lai aiztaisa labi durvis, un lai
Vilks un auns kādu dienu nejauši satikās pie upītes, lai padzertos ūdeni. Vilks dzēra augšpusē, bet auns – vairāk lejā. Vilks, pamanot aunu, piegāja pie
Reiz vilks sastapa aunu meža malā un sacīja: – Es tevi apēdīšu! Avens mierīgi atbildēja: – Kam tev pūlēties mani ēst? Nostājies lejā un atplēt
Reiz viens auns nomaldījās no gana un iegāzās krūmos. No otras puses pretī nāca liels vilks. Auns sabijās un gribēja bēgt, bet vilks sauca: –
Avens, lieliem ragiem atšķīries no aitu pulka, skraidīja, meklēdams pārējās aitas. Te – kad tevi nolāpamais! – viņš saskrējās krūtīs ar pašu vilku. Vilks uzkliedza:
Izsalcis vilks, sirodams pa leju, ierauga aunu kalna galā un sāk kāpt augšup, lai to aprītu. Auns iesaucas: – Pag, brālīti, ko kāpsi tik augstu?
Reiz viens auniņš atklīda no ganāmpulka un nomaldījās mežā, skrienot un bļaudams. Te uz reizes viņu sastapa vilks, atplēšot rīkli, gatavs to norīt. Auns, izbailēs,
Pavasarī auns ēdis uz rudzu zelmeņa. Jauns vilks, kas līdz šim tikai smaulas aitas bij redzējis, iznācis no meža un prātojis: “Diezin, vai tā būtu
Reiz vilks dikti nogribējies ēst. Saticis ķēvi. “Ķēve, es tevi ēdīšu!” “Ko tu mani ēdīsi? Man jau nagla pakaļkājā!”
Lapsa reiz sastapa vecu runci saimnieka kāpostu dārza. Lapsa vaicā, ko šis te darot? Runcis atbild, ka vecuma dēļ saimnieks tam vairs nedodot maizes. Lapsa
Zirgs ēd pakalnā un padikti pats pie sevis nopūšas: “Ne, to ilgāki vairs necietīšu! Ja Jēcis man vēl rītu tik smagu vezumu uzkraus, tad iešu
Vilks nokodis jēru un, ātri ēzdams viņa galu, aizrijies. Viņš nu apsolīš tam lielu maksu, kas šim to kaulu no kakla izraušot. Dzērve to dabūsi
Vilku mate māocījusi dēlu, lai skaitot pātarus. Dēls atbildējis, ka nemākot. Vilku māte prasījusi, ko tad šis mākot? Jaunais vilks atbildējis: “Jēruļi, kazuļi, tie mani
Vilks reiz prasīja kaķim, vai nezinot kādu skroderi, kas māk labus kažokus šūt? “Gribu likt šūt ziemai kažoku.” Kaķis aizveda vilku pie suņa un sacīja:
Reiz kaķis atnācis pie nespēcīga medinieka un lūdzis, lai dodot viņam pajumti; viņš būšot par to labumu palīdzēt medījumus apgādāt. Labi. Medinieks bijis ar mieru.
