Novēlētais cilvēks atsvabinās no vilkiem
Vecs vīriņš mežā saticis vilku tēvu. Vilks ļoti bijis izsalcis un uzbļāvis vīram: “Sataisies, tev jāmirst! Šorīt tu neatļāvi man kadiķī gulēt! Vēl tagad mana
Vecs vīriņš mežā saticis vilku tēvu. Vilks ļoti bijis izsalcis un uzbļāvis vīram: “Sataisies, tev jāmirst! Šorīt tu neatļāvi man kadiķī gulēt! Vēl tagad mana
Reiz vilks sūdzējies Dievam, ka trīs dienas neesot ēdis. Dievs apžēlodamies teicis, te netālu esot zirgi, lai ejot un apēdot to ķēvi ar lauko pieri.
Senāk, kad vilki pulku bijuši, varējuši dažreiz avis dabūt no tiem uz pusēm. Tā reiz viens saimnieks aris un ieraudzījis vilku ar avi mutē. Saimnieks
Zemnieks bija izgājis uz lauku mežmalā un pļāva sienu. Vilks, tepat mežmalā dzīvodams, glūnēja uz zemnieku un gribēja tam uzbrukt. Viņu tikai atbaidīja izkapts, kura
Reiz viens vilks pirmo reizi ganam nolaupījis vienu avi, otrreiz vairāk; trešo reizi vilks sadzinis itin visas avis mežā un apēdis. Ganu zēns gājis avis
Reiz vilks ganam noplēsis divas aitas un tūliņ noēdis. Vēlāk gans atradis vilku mežā kā nosprāgušu guļam – pārēdies. Nu gans sagudrojis atriebties: nogriezis labu
Gudrs vilks izdomāja viltu, kā varētu bez pūliņa aitas sabūt ēšanai. Viņš papriekšu gan izmēģinājās šā gan tā, bet arvien nekā neizdevās, tikai pa reizām
Reiz pienāk vilks pie zirgiem un grib dabūt kumeliņu savos nagos. No vienas puses kumeļu aizstāv ķēve, no otras puses ērzelis: Vilks tikai staigā apkārt
Vecos laikos vilkus saukuši par Dieva suņiem, jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis. Vilki par to tad ik rītu skaitījuši zināmā vietā pātarus
Senākos gados daudz vilku esot bijuši. Un tur netālu no Skrundas muižas ir kalns, ne dižs. Šinī kalnā vilki katru ziemu kaucamā laikā sanākuši kaukt.
Citreiz vilkiem vienreiz bijis jāiet pie Dieva apprasīties, ko Dievs viņiem vēlējis ēst. Bet viens vilks, slinks būdams, ap-meties par slimu un nav gājis, teikdams:
Vienreiz vilks mežā kā skrējis, uzskrējis uz naglu un sadūris kāju. Sāpēs vilks atgulies garšļaukus, ka jādomā, tūliņ vai sprāgs. Krauklis, to redzēdams, pielaidies klāt
Vilks noķēris trusi un gribējis to norīt. Trusis teicis, ka viņa gaļa neesot garda, bet lai šis papriekšu noskaitot lūgšanu, tad gaļa labāki smeķēšot. Vilks
Vilks izgājis pamedīt. Izlavījās cauru dienu: nekā. Te ierauga oša galā strazdam ligzdu. Vilks tūliņ liels: “Nosviedi man vienu bērnu; ja ne, nokrimtīšu osi un
Reiz vērsis gājis mežā ganīties un saticis pulka vilku. Vilki vaicājuši: “Vēršeli, vēršeli, vai tev nav bail no mums?” “Ko no tādiem kaķiem izbaidīšos?” Tā
Āzis dzēris pie upes. Padzēries, sitis kāju pie zemes un sacījis: “Ne par pašu vilku nebēdāšu!” Vilks, krūmos stāvēdams, to dzirdējis un uzsaucis: “Andriev, ko
Vilks satvēra āzi, pārsvieda uz muguras un stiepa uz mežu. Kazas prasīja: “Mikiņ, Mikiņ! nu tu aizjāji, bet kad nāksi atpakaļ?” “Redzēs gan, kā vedīsies;
Vilks, gar teļu aploku ložņādams, kāri glūn uz teļiem. Saimnieks uzsauc: “Neglūni uz maniem teļiem!” “Kā? vai man tavu teļu nebūs brīv aplokā skatīties.”
