Notiesātā starku mātīte
Starka perklī kāds ielicis svešu putnu olu, ko starka mātīte nezinit izperējusi. Tad salaidušies daudz apkārtejo starku, kuri perētāju mātīti iespīlējuši koka staklē, kur tā
Starka perklī kāds ielicis svešu putnu olu, ko starka mātīte nezinit izperējusi. Tad salaidušies daudz apkārtejo starku, kuri perētāju mātīti iespīlējuši koka staklē, kur tā
Gailis noskatījies, ka pīle lēni un smagi čāpojusi uz ezermalu. Par to nu viņš pīli piezobojis sacīdams: “Tu nu gan, kā redzams, dancot nemaz neesi
Melnais svētelis no laika gala esot baltajiem svēteļiem par tiesnesi. Reiz baltajiem svēteļiem bijis saimnieka sētsvidū lizds. Mātīte izdējusi piecas olas. Bet kamēr vienu dienu
Lapsa nogājusi pie dzērves, lai iemācot lidot. Dzērve saņēmusi lapsu, uznesusi augstu, augstu un tad laidusi zemē, teikdama: “Kruķi kvasti! kruķi kvasti!” [No krievu: rhenb
Reiz viens puisis pārmainījis starka pereklī zoss olas pret starka olām. Kad nu starka matīte izperējusi zosulēnus, tad sanācis tik daudz starku, ka ne izskaitīt
Lapsa visas gudrības mācēja, tikai pa gaisu laisties vēl ne. Nogājusi pie svēteļa to gudrību arī izmācīties. Svētelis paņēmis lapsu aiz pakauša un nesis gaisā.
Lopsa vysas gudrības zynuoja, tik pa gaisu skrīt vēl namuocēja. Nūguojuse pi vonoga, lyudzās ari šitai gudrībai jū izmuocīt. Vonogs pajēmja lopsu aiz pakauša un
Vista, no perekļa lēkdama, kliedz: “Man jāiet viscaur ziemu plikām, basām kājām! Man jāiet viscaur ziemu plikām, basām kājām!” Gailis, vistu izbārdams, saka: “Nu, kādas
Lapsa, noķērusi gaili, nes mutē. Meita kliedz: “Are,1apsa nes gaili, nes gaili” Gailis saka lapsai: “Mulķe, atsaki meitai: vai tev kāda daļa, ka lapsa nes
Gailis dzīvoja ar savām vistām būdā. Te atnāca lapsa, sacīdama: “Re, kas par jauku laiku šodien, iesim pastaigāties!” Gailis domāja: “Kas tur liela lieta, var
Kāda vistiņa dzīvoja ar runci kopā, uz lauka, un bija lieli draugi. Te vienreiz atnāk lapsa pie vistiņas, lai dodot sveci, jo viņas bērns esot
Reiz kaķis ar gaili nopirkuši pirti par dzimtu. Netāļu no pirts arī lapsai-kūmiņam bijusi ala. Kādu dienu kaķis izgājis uz medībām, gailis palicis mājā. Lapsa
Diži vecos laikos vienam saimniekam auga gailis, tas paauga tik liels, kā pirte. Nu to var domāt, ko tas līdz paaugt būs apēdis un ko
Reiz kungs gāja medīt. Pie mazas mājiņas nošāva zaķi un atdeva savam sunim, pieteikdams: “Pārnes un izvāri man azaidu!” Labi. Mājā suns sāka zaķim kājas
Tāļā zemē reiz dzīvoja vienās mājās veca sieviņa. Un tai bija gailītis; to iesaukuse par Papu. Vienreiz viņa pasauca Papu istabā, un iedeva ēst. Kamēr
Vienai saimniecei bij sunītis un kaķītis. Reiz saimniece gāja uz otrām mājām un sunītis ar kaķīti vazājās līdz. Saimniece gan biedināja: “Nenākat līdz, vilks jūs
Gailis satiek lāci un vaicā: “Kur iedams?” “Eimu galu meklēt.” “Ai, lācīti, labāk tevi dzīvu norīšu.” “Rij!” Un gailis norija lāci. Velāk satiek vilku un
Reiz suns nozaga gaļas gabalu un stiepa prom, ko nagi nesa. Kaķis, to paredzējis, poš pakaļ sunim atņemt. Skrēja, skrēja abi divi, uzskrēja kalnā un
