Melnais strazds
Melnais strazds laidies pirtij garām, kur tobrīd meitas pērušās. Paskatījies mazu nieciņu un tad aizlaidies puišiem stāstīt: “Es tupēju, es tupēju pirts paspāmē, pirts paspārnē;
Melnais strazds laidies pirtij garām, kur tobrīd meitas pērušās. Paskatījies mazu nieciņu un tad aizlaidies puišiem stāstīt: “Es tupēju, es tupēju pirts paspāmē, pirts paspārnē;
Balūdis ar zvirbuli sasarunuoja, kūpā padareiškus olu. Padarēja olu un suoka dzert. Izdzēre jī pa vīnam māram, izdzēre pa ūtram un pa trešam. Bolūdis, kai
Citi putni savus bērnus Pa zemīti brēcināja; Vālodzīte gudra sieva, Tā pakāra šūpulīti.
Saimniece aiznesa kaķi uz klēti, lai žurkas medītu. Pa brītiņam ierauga: skrien viena žurka. Tā tūliņ tai mugurā un ēd nost. Apēd, nu gribas dzert,
Vienreiz pele ar zvirbuli kopā krāja ziemai barību. Atnāca rudens, sāk šie savā starpā dalīt vasaras krājumu pus uz pusi. Dalīja, dalīja, nevarēja satikt —
Reiz lācis gāš nejauši garēm gar ceplīša pērkli, kur atradušies tikai mazie ceplēni. Kad nu vecais ceplīts pārnācis, tad šie ar bailēm stāstīši, cik lielu
Visi putni bij izmeklējušies dziesmas; tikai lēlim ar lakstīgalu trūcis. Nu šie norunājuši: ko rītā celdamies pirmāk dzirdēšot, to par dziesmu paturēšot. Labi! Lēlis uzcēlies
Kad putni bij radīti, tad Dievs teicis: “Eitat nu paši pie cilvēkiem dziedāt mācīties!” Tūlin visi izklīduši. Arī lakstīgala ar lēli (nakts bezdelīgu) sarunājušies pasteigties:
Dievs reiz saaicināja visus putnus, teikdams, ka rīt izdalīšot viņiem dziesmas. Kurš agrāki piecelšoties, tas dabūšot visskaistāko. Agri, jo agri, jau bija visi putni klāt,
Citām reizēm lakstīgala un lēlis sastrīdējās balss dēļ. Lēlis teica: “Mana balss daudz jaukāka nekā tava.” Lakstīgala atbildēja: “Nē, mana balss jaukāka.” Tā viņi strīdējās
Vārna gribējusi darīt alu, un nolaidusies tādēļ uz miežu rugāju. Tur uzgājusi miežu vārpu, nonesusi to pie peļķes un sākusi to tanī mērcēt. Kad pēc
Reiz bīsi viena vārna, kas gribēsi būt skaistāka par citim putnim. Viņa nu pērusies ūdenī, bet palikusi tāda pati mella un pelēka kā bīsi. Tad
Cīrulis izbrūvējis kumeļa pēdā alu un aicinājis citus putnus nosmeķēt. Vārna atlaidusies, teikdama: “Labāks, kā ūdens, labāks, kā ūdens!” Krauklis teicis: “Brangs, brangs — brangs,
Lapsa bija iekritusi dziļā bedrē un netika vairs laukā. Bedres malā vienā kokā bija strazda pereklis. Lapsa, ieraudzījusi strazdu, saka: “Es apēdīšu tavus bērnus.” Strazds
Vārna redzējusi sētā, ka bērns nolaiza maizes riecienam biezpienu, bet maizi nemaz nekož. Māte rājusies: “Tu esi kārs, kārs, kod maizi arī klāt!” “Kārs, kārs!
Sīki putni kāzas dzēra, Strazdiņš tek raudādams, Strazdiņš tek raudādams, Ko būs ņemt vedējos.
Kādu dienu māte iedevusi dēlēnam maizīti, apsmērētu ar krējumu. Puika palaidnis nolaizījis no virsas krējumu, bet maizi atstājis. Māte nu ņēmusi puiku kaunināt, sacīdama: “kārs,
Ai, ai, zvirbuli, kad ņemsi sievu? “Rudeni, rudeni ap miežu laiku.” Visus putniņus kāzās aicina, Pūcīte palika neaicināta.
