Cilvēks māca zvērus amatā
Are, tas bijis tanīs laikos, kad cilvēki, lopi un zvēri varējuši sarunāties. Toreiz nogājis kāds vīrs uz mežu malku cirst, uzmeklējis sausu koku un sācis
Are, tas bijis tanīs laikos, kad cilvēki, lopi un zvēri varējuši sarunāties. Toreiz nogājis kāds vīrs uz mežu malku cirst, uzmeklējis sausu koku un sācis
Vecos laikos kaķim bijis ganos jāiet, suns dzīvojis brīvā pa māju, jo Dievs viņam bijis devis brīvgrāmatu. Kādā karstā vasaras dienā pārnācis kaķis, gluži nokusis,
Reiz suņi bija padarījuši īstus suņu nedarbus: nokoduši za-ķus. Par tadu slepkavību meža kustoņi apsūdzēja suņus Dievam. Bet tiesas priekšā suņi aizbildināja savu nedarbu ar
Agrākos laikos kaķis bijis suņa vietā: tas ganījis lopus, sargājis māju, turpretim suņam nebijis nekas darāms: cilvēks to uzturējis, dzīvojis kā lielskungs. Suns bijis dabūjis
Lapsa reizu siena kaudzē ēdusi zivi. Vilks – kur nācis, kur ne? – tai gāš garēm, brīnējies un prasīš, kur t’ šī to ņēmusi? Lapsa
Reiz netālu no meža atradās mājas. Kādu dienu lapsa iznāca no meža, ieraudzīja mājas un sajuta gardu ceptu zivju smaržu. Saimniece tieši cepa zivis, bet,
Kādu reizi izbadējusies lapsa gājusi pa ceļu un no tālienes ieraudzījusi braucot zemnieku, kuram vezumā bijušas reņģes jeb zivis. Lapsai tūlin iešāvies prātā labs padoms
Reiz ziemā kāds vīrs veda uz mājām zivis. Lapsa saodusi zivju smaku domā: “Nolikšos uz ceļa un izlikšos par beigtu.” Lapsa noguļas uz ceļa un
