Lapsa un āzis
Reiz lapsa iekrita akā un domāja, kā nu tikt no turienes laukā. Izgadījās, ka gar aku gāja āzis, kurš prasīja, vai akā daudz ūdens? Lapsa
Reiz lapsa iekrita akā un domāja, kā nu tikt no turienes laukā. Izgadījās, ka gar aku gāja āzis, kurš prasīja, vai akā daudz ūdens? Lapsa
Cīrulītis lidinājās pār rijas jumtu un dziedāja jauki. Vārna vaicā: „Cīrulīti, cīrulīti, kas tev par jautrību uzgājusi?” „Kā nebūšu jautrs, bērniņi perēklī!” „Ai, cīrulīti, parādi
Reiz lapsai, skrienot pa ceļu, uzskrēja izsalcis vilks virsū un tūdaļ solījās apēst, bet lapsa, gudriniece, stāsta, lai nākot viņai līdz uz gaļas pagrabu. Vilks
Vienreiz lielā, lielā mežā mājoja dikti viltīga lapsa: tā pievīla visus zvērus. Bet lācis, gudrais vīrs, domāja: “Lai nu kā, bet mani jau lapsa nepievils.”
Lopsa sasadraudzēja ar vylku taiseit sev muojiņas. Lopsa taisēja muoju nu skuju, bet vylkam teice, lai taisūt muojiņu nu lads. Pavasarī vylka muojiņa izkusa, bet
Zirgs ēda lielā mežā. Te satikušies vilks ar lapsu un sarunājušies zirgu noriet. Lapsa teikusi vilkam: “Zirgs ir piesiets. Ņem to striķi un norauj viņu
Lauva bīsi slima un visi zvēri pie viņas mielošies un kurināši uguni. Lapsa solīsies lauvu izārstēt: lauva jāietinot vilka ādā. Lācis tūlin gribēš grābt vilku
Reiz lapsa bija ļoti izsalkusi un ielīda kādā mājā, lai dabūtu ko paēst, bet nekur nekā nedabūja. Iegāja istabā, kur pie krāsns ieraudzīja abru. Tikko
Seņuok lopsa beja vylkam sīva. Reizi vīnam saiminīkam beja kuozas. Vylks ar lopsu aizguoja uz kuozom. Jī sadūmuoja meklēt gordumu. Vylks pa lūdzeņu īleida klētī.
Lapsa reiz kautkur dabūjusi zivis, savilkusi savā alā un sākusi alas priekšā ēst. Atnāk vilks un prasa, lai dodot viņam ar’. Lapsa saka, lai ejot
Lācim bij divi gājēji: meita lapsa, puisis vilks. Reiz lācis gāja pastaigāties un atrada bišu dārzu. Viņš paņēma vienu stropu, pārnesa savas mājās un nostatīja
Reiz viens zvejnieks ved regavās zivis no upes. Lapsa ceļmalā jūt zivu smaku un viņai ar’ iekāris zivu gaļas. Viņa aizskrien ar riņķi zvejniekam priekšā,
Lācis Andrievs, vilks Juris un lapsa Anna reiz gāja pa pasauli pastagāties. Gar bišu dārzu ejot, lācis paņēma vienu medus tropu; vilkam bija avina puse
Vienam saimniekam bijis vecs suns, kurš pa mežu skraidīdams, bieži saticies ar vienu vilku un pēdīgi ar to iedraudzējies. Kad nu reiz suņa saimnieka mājā
Mēslenīcā apakš cāļu luktas bijuši sakrājušies daudz netīrumu, kuri sākuši iesilt un kūpēt. Vista naktī pamanījusi tādus garaiņus un tūdaļ tai iesities prātā: “Kad tikai
Vienreiz vecs vīriņš gāja pa mežu. Viņam uzkrita lapsa, sacīdama: “Vīrs, es tevi nokodīšu!” “Nekod vis mani, es tevi izmācīšu par muzikantu.” “Ja, tas man
Vista appirdusies un zeme sākusi degt. Gailis piegājis un sacījis, kadēļ zeme degot? Vista atbildējusi, šī esot par to vainīga. Gailis sacījis, nu vajagot bēgt!
Are, tas bijis tanīs laikos, kad cilvēki, lopi un zvēri varējuši sarunāties. Toreiz nogājis kāds vīrs uz mežu malku cirst, uzmeklējis sausu koku un sācis
